baile

Sēžu savā jaunajā skatlogā, kuru labprāt iekārtotu kā guļamistabu, kaut gan atbilstošāks būtu viesistabas interjers. Es par cibiņa "baile" jauno žurnālu, kas manas iekšas izliks publiskai apskatei. Pie sevis domāju - kāpēc man tas ir vajadzīgs? Galvenokārt laikam tāpēc, ka tas būs veids, kā piespiest sevi rakstīt. Kopš 6 gadu vecumā tapa mans pirmais stāsts par Brazīlijas mūžameža zirgiem, ir pagājis laiks... Pēdējie gadi nav salīdzināmi ar saldo bērnību ražīguma ziņā. Un nesen beidzot (žēl, ka ne agrāk) pienāca tas brīdis, kad nācās pārvērtēt savu esību līdz kodolam. Līdz augstprātībai pašpārliecinātais, kategoriskais mazulis, beidzot sāka apzināties lielās ilūzijas, kādās bija dzīvojis un sevi par īstu pērli bižutērijas izstrādājumu vidū stādījis, nezinot ne smakas no pērlēm un neredzot tālāk par rotaslietu lādītes malu. Kā saka budisma mūks savam māceklim "Tavs trauks ir pilns". Es palēnām izleju trauku. Dīvainākais, ka tagad, aktīvi uzsūcot sevī to, kas aiz lādītes malas, joprojām jūtos tukša. Pavisam nekonkrēta. Kā sazarojis, bet viducī izžuvis koks ar seklām saknēm, kas rāpo pa zemes virsmu, meklējot vietu, kur iesakņoties. Tomēr varbūt dzīvības sulas atkal sāk plūst un siltums sāk atgriezties sastingušajos pirkstos.
Tas par metaforiskajiem pirkstiem. Par faktiskajiem - tie stingst uz tastatūras no aukstuma. Krāsns izkūrusies, bet istaba aizvien nav sasilusi. Sēžu kažokā.
Nesen redzēju filmu, kur aukstums bija ne tikai līdz kaulam nepatīkamā un visas pārējās sajūtas notrulinošā parādība, kad vienīgā doma ir "jātiek prom vienalga kur, ka tikai prom no aukstuma" - kā vajātam dzīvniekam. Šajā filmā aukstums ir jūtams katrā metrā. Divi jauni cilvēki - viņu dvašas redzamas gaisā, viņu galvas atdusas zālienā... Ādas viņiem pelēkzilas kā ledus, acis tumšas, nopietnas un dziļas. Dzidrs aukstums starp viņiem, konstants un stiprs. Tā ir telpa, kuru nav jāsteidzas pārvarēt, kura drīzāk vieno kā šķir. Aukstums jeb distance kā katalizators, kas ļauj saskatīt ķermeniskās iekāres un dvēseliskās pieķeršanās proporcijas.
Smieklīgi - rakstot man palika silti.