baile

Par randiņiem runājot... Vai randiņš ir arī tad, kad divi cilvēki mutiski secina, ka abi ieradīsies uz vienu un to pašu publisko pasākumu? Ar tekstu "tiekamies tajā un tajā datumā tur un tur, jo tur notiks tas un tas". Man jau liekas, ka vairāk ir nekā nav. Īpaši, ja vienam no cilvēkiem ļoti gribētos to uzskatīt par randiņu... Nu, tādu kā randiņu caur puķēm. Diezgan smieklīgi.
Šķiet liela netaisnība, ja ar spēju iemīlēties apdalītais pat tajās retajās reizēs nesaņem pretī riesta saucienu. Bet patiesībā nav vis netaisnība, vai ne? Mērfija likums.
Vienmēr jau paliek filmas, kurās remdēt visu.
Šodien beidzot kārtīgi noskatījos "À bout de souffle". Skatījos šo savā laikā tik inovatīvo neonoir un centos sevī nošķirt profesionālo redzējumu un personisko attieksmi. Pirmais izklausījās aptuveni šādi: Saraustītā montāža un vibrējošie dialogi deva sava laika kino neredzētu īstenības sajūtu, ko vienlaikus apgāza piesātinājums ar filmu klasikas citātiem. Iztēlojos filmēšanas beigās sūrstošās Ž.P.Belmondo lūpas, cik bieži viņām nācās imitēt film noir zvaigznes H. Bogarta īpašo lūpu glaudīšanas žestu, kas arī noslēdz "Līdz pēdējam elpas vilcienam". Bet par otro runājot: Cik Ž.P.Belmondo ir riebīgs tips - spēlējas ar sievietes jūtām, spēj domāt tikai par sava krāniņa vajadzībām un nesajūt to, cik viņa ir ievainojama šajā brīdī un cik ļoti viņai vajadzīgs tiešums un patiesums nevis virspusīgās flirta spēlītes... Lieki piebilst, ka filmas beigās sieviete izrādījās "tā riebīgā", kas savu neatkarību vērtēja augstāk par visu, savukārt Ž.P.Belmondo varonis - tas, kurš īstu mīlestību slēpa aiz rotaļas maskas. Filmas skatīt caur personisko prizmu...gudri, bērns. Bet neizbēgami.