Šonakt, tas ir, tajā, kas bija no vakardienas uz šodienu, pzrk bija aizvedis uz Ameriku, kur vienā dikti savādā ūķī ēdām it kā garšīgākos burgerus ar kartupelīšiem. Visi galdi bija salikti uz citiem galdiem un bija jāsēž augstu gaisā, drusku zem slīpā jumta. Bija laikam garšīgi, neatceros. Atceros netīra koka leti un durvis uz virtuvi, ūķa letes aizmugurē. Pēc ēšanas gājām lejup līdz okeānam, kur dumju iemeslu vadīti līdām pētīt applūdušos betona fortus, kas pieauguši jūraszālēm kā ugunsdzēsēju ūdens šļūtenēm. Pamodos, kad sākām domāt par griešanos atpakaļ. Atceros, ka spīdēja saule, zem smiltīm bija puvušās zāles, mazliet stiga kājas un vajadzēja laisties peldus. Baiļu nebija, tikai interese. Kā pusaudzībā. Nē, meloju, pusaudzībā bija pārdrošība. Baiļu nebija kā parasti sapņos, kur esi drošs un saules sasildītā ūdenī mierīgi kulies uz priekšu.