Mazliet un klusi pasmējos par šo rindkopu:

Organizations will become truly sensible when they start deploying hundreds or thousands of wireless environmental and wearable sensors
capable of monitoring human behavior, extracting meaningful information, and providing managers with group performance metrics and employees with selfperformance evaluations and recommendations.

Tad radās jautājums - kā praktiski analizēt visu neticamo datu apjomu, ko šādas ierīces solās savākt? Pēc teksta nojaušamajā mērķauditorijā (desmiti un simti darbinieku katrā struktūrvienībā) vairums indivīdu ik dienas komunicē ar desmitiem citu, sēž sanāksmēs, uzdod jautājumus, atbild uz tiem, raksta epastus, saņem epastus, zvana, saņem zvanus, lasa intranetus, utt. Linkotā teksta autori gan rindās, gan starp tām, apgalvo, ka visu to vajag un var izmērīt, kas galīgi neizklausās praktiski.

Šādā domu policijas un korporatīvo HR aizliegtās mīlas auglī, pat ar visideālāko datu analīzes tehnisko un programmnodrošinājumu, vajadzētu neticami lielu _kvalificētu_ personālu, kas spētu apkopotos datus apkopot, analizēt un saražot rezultātus, kas attaisno tik liela štata uzturēšanu.

Es varētu iedomāties scenāriju, kurā kāda organizācija šādu risinājumu izvēlas kā lidmašīnu 'melnās kastes' personālam, kas strādā ar mission critical vai citādi atbildīgiem procesiem un tehnoloģijām, lai atvieglotu (neizbēgamo) incidentu risināšanu un izmeklēšanu, taču nedomāju, ka informācijas analīzes izmaksas būtu paredzamā nākotnē attaisnojamas ar iegūtajiem rezultātiem.