Mēģinu pēc kārtas lasīt jauno censoņu veikumu satori "dienasgrāmatās". Šķebina. Te, cibā, vismaz ir samērā nedaudz to, kas uz kaut ko pretendē tieši šeit. Un ja arī, tad tā tāda draugu būšana vien paliek. (jā, jā, zinu, šeit vēl labu laiku atpakal par to tika runāts. Šķiet, martcore bija pirmais musinātājs)
Tomēr nepatika arī nav tik šauri virzīta. Nepatīk teksti, ļoti daudzi nepatīk. Savējie vienkārši neciešami. Simts un vienu reizi gribas mest pie malas (it kā jau nebūtu metusi, ha) un vairs pat pa kaktiem neskribelēt zagšus dažas rindiņas. Tā sasodītā competitiveness mūžīgi neliek mieru. Varētu viņu iejūgt, lai darbina mūžīgo dzinēju. Bet tad atkal- kas tad cits mūs virza katru rītu ceļoties? Cik gan ir tādu, kas, roku uz sirds liekot, dara visu tikai sev, tikai savai izaugsmei, nealkstot ne atzīšanas, ne publikas laurus? Gan jau, ka ir.
Arī visi altruisti ir egoisti un otrādi. Katram sava pašlabuma meklēšana.