Поддержка вещь важная
Tu zini, mēdzu vairīties pēc īsti nenovērtēta piedāvājuma. Pašai nemanot attālinos, ieraujos atpakaļ un sargājos.
Nepieauguši, piesardzīgi nogriežos no saskarsmes takas, lai paslēptos meža biezoknī. Tur, no kurienes var vērot citus un viņu staigātās takas, cenšoties nepamanīti aizslīdēt garām. Sāp iekšas, kad iedomājos par drosmi, par drosmi ilgtermiņā. Ir taču tik viegli/azartiski lēkt bezdibenī. Lēkt, lai pārliecinātos, ka tevi noķers, nevis mierīgi pastaigāties gar malu, lai atrastu tiltu, kas aizvestu otrā pusē. Tikai - šoreiz neķer vai arī esmu aizmirsusi noņemt apsēju no acīm, kas ļautu saskatīt otru pusi. Un bezdibeni, kas izrādās tikai sekla grava, kurai pāri var arī pārbrist, ja vien nešaubās. Ja vien nebaidās līdz sāpošai pakrūtei.