| |
[Apr. 4th, 2008|12:59 am] |
No Emīla Gustava garnisage gardākā ir tā ar zemenēm. Nu, varbūt vienīgi vēl citronu.
Saldummīle, gardēde. |
|
|
| Поддержка вещь важная |
[Apr. 4th, 2008|01:17 am] |
Tu zini, mēdzu vairīties pēc īsti nenovērtēta piedāvājuma. Pašai nemanot attālinos, ieraujos atpakaļ un sargājos.
Nepieauguši, piesardzīgi nogriežos no saskarsmes takas, lai paslēptos meža biezoknī. Tur, no kurienes var vērot citus un viņu staigātās takas, cenšoties nepamanīti aizslīdēt garām. Sāp iekšas, kad iedomājos par drosmi, par drosmi ilgtermiņā. Ir taču tik viegli/azartiski lēkt bezdibenī. Lēkt, lai pārliecinātos, ka tevi noķers, nevis mierīgi pastaigāties gar malu, lai atrastu tiltu, kas aizvestu otrā pusē. Tikai - šoreiz neķer vai arī esmu aizmirsusi noņemt apsēju no acīm, kas ļautu saskatīt otru pusi. Un bezdibeni, kas izrādās tikai sekla grava, kurai pāri var arī pārbrist, ja vien nešaubās. Ja vien nebaidās līdz sāpošai pakrūtei. |
|
|
| |
[Apr. 4th, 2008|01:32 am] |
|
Man ļoti pietrūkst, pietrūkst, pietrūkst. Nepietiek, kaulus lauž, pa apziņas stūriem mētā un darboties traucē. Nav klātesamības, nav klātbūtnes. Kā gan lai būtu, ja bailēm lielas acis, bet vēl straujāka gaita? |
|
|
| |
[Apr. 4th, 2008|08:19 am] |
bilo bi smseshno, esli ne bilo bi tak grustno
Izskataas, ka manas depresijas var smagi ietekmeet maaciibas, iipashi jautaajumu par darbu nodoshanu un no shaadas nepiedaliishanaas sekas. Uztraucos. Loti uztraucos. Uzrakstiiju pat meilu sekretaarei/magistratuuras vadiitaajai. Tagad gaidu atbildi. |
|
|