Man šķiet, ka ir vērts likt visu sajūtu banku uz mirkļiem un nodzīvot tos pēc labākās sirdsapziņas. Tas ir ļoti viegli, jo mirklis ir mirklis, tas nenomāc tā, kā, iespējams, apziņa par gadu desmitu saistībām, vienalga kādām. Un mirklis patiesībā ir viss, kas mums ir, jo nevaram tieši piekļūt ne tam, kas ir bijis, ne tam, kas būs. Un vēl nekam pārāk nepieķerties, izņemot to, kas nav taustāms, kādam smaidam, zāles smaržai, labam vārdām un tā, jo neko citu mēs nevaram paņemt līdzi, kad iestājas game over. Tad arī nav tik ļoti bail un nepieciešamība "visu" pagūt zaudē aktualitāti. Tiesa gan, pludināt vārdus ir daudz vieglāk, nekā dzīvot pēc saviem postulātiem, to es par sevi, protams.