O jā, es varētu daudz pastāstīt par tām naktīm. Un vēl darba dienu naktīm, kad viss apstājas ap 2 vai 3 am. Televizorā vairs nespēj klausīties, meties uz Delfu forumu, bet tur arī nekā, un beigās esi tikai tu un tavas domas, kuras negribi dzirdēt. Pirms kāda laika es godīgi sēdēju un gruzījos visu nakti, tagad eju gulēt deviņos vakarā, pamostos četros no rīta un man ir vienalga. "No one needs me" ir kļuvis par "I need no one" jau labi sen, un reizēm, kad es satieku kādu "normālu" cilvēku ar nesačakarētām smadzenēm, kuram citi joprojām ir vajadzīgi un kurš vēl joprojām ir tik ievainojams, ka ir bail viņu ievainot, sev šķietu kaut kāda emocionāli atsaldēta un nežēlīga, ne tīšām un ne jau to izrādot, bet kaut kur dziļumos. Ehh, vārdu plūdi.