divas stundas kā mājās
Šķiet sarežģīti gribēt. Instead- filmas jau otro nakti pēc kārtas. Pa vidam Brisele, nokavēts vilciens no rīta un laimīgi nomainīta vilciena biļete, lieliska diena ar krustmāti&company. Smieklīgas atvadas no Briseles ar sarunām par libāniešu virtuves gardumiem, ēdot Quicky sviestmaizes. Un vēl viens nokavēts vilciens, jau atkal laimīgā biļetes nomaiņa, pusotras stundas gaidas stacijā, tad dziļš un salds, salds, salds miegs kā ilgi kārots gardums līdz pat Parīzei.

Baigi vajag to atbalstu blakus. Tādu zināmu craziness un arī stabilitāti dzīvē. Tipa, atnāc mājās, a Tevi tur gaida. Un mēdz zvanīt, kad Tev iekšā drusku saskābst piens. Vienvārdsakot, es par to pašu. Bet to vajag gribēt, tāpat kā visu citu.


Cita starpā, šorīt vilcienā satiku režisoru no Papua Gvinejas, kas nu jau ilgu laiku strādā Vācijā. Man patīk režisori, pat ja tas ir smart cover storijs. Vilcienos ceļabiedri var izgaismot.