ā, un vēl sāku izprast, no kurienes tā sakārtošanas (lasi: salikšanas pa plauktiņiem) mānija.
Vismaz pēc kultūras pētnieku domām (skatīt, piemēram, Durkheimu vai Burdjē), mācību iestādes līdz ar faktuālo materiālu iemāca noteiktas vērtības, pēc kurām, vai drīzāk, saskaņā ar kurām, norit gan faktuālā materiāla apstrāde, gan vienkārša dzīve noteiktā sabiedrībā. Tā nu mazliet izvirtusī franču dekartiskā sistēma ir paspilgtinājusi jau pirms tam eksistējošo tieksmi pēc skaidrības un sakārtotības. Īpaši tas attiecināms uz komunikāciju, kuras skaidrība un caurskatāmība ir raksturīga ziemeļniekiem. Tādā veidā nosliece uz skaidrību ir pāraugusi nepārtrauktā kārtības ieviešanas procesā (tā vietā, lai jebkādu norisi izbaudītu kā pieņemts pie dienvidniekiem).
Skaidrs, ka visas šīs teorijas zināmā mērā noniecina kultūru (subkultūru utt.) oriģinalitāti un sarežģītību. Taču shēmu un modeļu piedāvātā vienkāršība ir vilinoša. Vēl jo vairāk indivīdu un to attiecību izpētē. Pētniece, bļa.