Pēkšņi vairs neciešu "savādos". Tos, kas galvu augstu pacēluši cenšas naidā degošām acīm pacelties virs pūļa vai atkal izsmējīgi noskatīties uz visu jandāliņu nekad tajā nepiedaloties. Nav runa par tiem, kas piedzimuši kā citi. Kam acīs ir kas tāds, ko neesi spējīgs saprast. Nē, tad jau es runāju par tiem, kas sevi kronē par 'nepieņemtajiem', atstumtajiem, pamestajiem, iznīcinātajiem. Kas nākšot kādu dienu kā atriebēji vai pasaules glābēji/iznīcinātāji.
Varbūt tas ir mietpilsoniskums, varbūt pēkšņa akla naida lēkme. Varbūt naids pret sevi, tāpēc arī visu sev līdzīgo. Taču šobrīd šķiet, ka vissīkākais nicīgais skatiens, kas veltīts apkārtnei varētu izraisīt atomsprādzienam līdzīgu reakciju. Tādēļ, ka tā ir sevis uzskatīšana par augstāku kā apkārtējie. Tādēļ, ka tā ir augstprātība. Patmīlība. Un galu galā pat bērnišķība.
Akmeņus mest ir veltīgi, ja pats grēcīgs. Un ne jau nu es bez grēka. Tikai dažkārt naida sakrājas padaudz.