Skatuves runas konkursā
Tātad. Pirms pāris dienām man bija tas gods savā kādu laiku jau absolvētajā skolā, kas izsenis slavena ar savu konservatīvismu, atrasties daiļrunāšanas konkursa žūrijā. Nevienā acī neticēsiet, bet žūrijas vadītāja bija viena zināma dzejnieka memoriālā muzeja zinātniskā līdzstrādniece - grandiozs personāžs ar līdzjūtīgu skatienu un brillēm. Vēl žūrijā bija viens Banku augstskolas progresīvais students, kas esot piešāvis roku prezentēšanas mākslā, un likās, ka viņš jebkuru brīdi publikai sāks kaut ko pārdot. Bija viena latenes učene un par mani jaunāka pašpārliecināta absolvente, kas RAKSTOT. Jā, un es.
40 nobijušies skolēni tavā priekšā nav nekāda medus maize - visi mēģina Ziedoņa, Zālītes (biežāk izmantotie autori) vārdiem man kaut ko ieskaidrot.
Nu, labi, vairākiem sanāca tīri ticami.
Labākais tomēr bija žūrēšanas process. Ētisku apsvērumu dēļ minēšu tikai vienu frāzi, ko izspēru, kad izturības laiks bija beidzies. "Daiļrunātājs X, kas jums visām patīk, drīzāk varētu būt sektas līderis, nevis aktieris." Pauze. Učeņu & Co sejās smieties-vai-novirzīties-no-temata nesapratne.
Totāla eksotika!