Kas tas ir? Ēna iesalusi ledū. Ar ko man spēlēties, ja ne ar sevi pašu? Liekot sev kļūt skumjam un ienīstot sevi par to. Smejoties par sev pašam nodarītām sāpēm, liekot sev noprast, cik ļoti man vienalga...Pats sevi ietērpju nejēdzīgās pāva spalvās un lieku ākstīties. Kā ļauns skolaspuika, kā prātā sajukusi pamāte.
Ēna, ciemiņš svešās sirdīs un prātos. Svešās dzīvēs. Kāpēc - es nekad neesmu zinājis - kāpēc. Es nemāku melot un man ir pataloģiska tieksme sevi nodot. Bet es esmu laimīgs. Tas varbūt ir pats šausmīgākais tajā visā.
mēs kaut ko svinējām
atgādinot viens otram
cik ļoti mīlam
es piedzēros un aizmirsu vārdus
tu raudi
Zeme elpo tik smagi
mēnestiņš - čigāniņš arī
kā tu
nedodās rokās
tas varbūt ir pats šausmīgākais tajā visā. Man tikai vēl parabellumu rokā, man tikai vēl kādu mājienu par fiestas tuvumu. Ar ko man vēl spēlēties, ja ne ar vārdiem? Svešu matu cirtu vai pirkstu mestām ēnām uz sienas? Ja sāktos karš es sprauktos pirmajās rindās alkstot noķert uguni plaušās, bet šodien es guļu vannā un aiz sienas skan Čaikovskis. Es iedomājos, kā atdziest ūdens, kā parvelkās plānu ledus kārtiņu līdz palēnām aizsalst. Ledū sastingusi ēna. Un ieķērusies plate aiz sienas. Starp pirkstiem - sasalusi cigarete.
Es esmu laimīgs un man nebūtu jāprāto par to - kāda velna pēc tas viss. Un tomēr - es redzu.
Un es esmu tas, ko tu iedomājies. Un tas, ko redz viņi.
Vai tad man sev būtu jājautā - kāpēc..? Un vai man sev būtu jāatbild?