Apļi. Vai nespēja aizmirst. Vai slideni laika spirāles gredzeni. Da jebkas.
Tūkstošiem stāstu.
Un meitene K.
Viņa guļ slimnīcas otrajā stāvā, pa kreisi, pirmās durvis. Uzvelc bahtas un halātu. Gulta taisni pretī durvīm. Priekškars. Māsiņa - asistente šajā drūmajā izrādē - to atvilks tiklīdz būs noņemti patreiz nevajadzīgie vadi no viņas rokām. Tomēr pacenties smaidīt. Lieki laikam jau, bet tomēr - pacenties smaidīt. Ir taču Valentīndiena.
Negriezies. Tur pie loga guļ kāds vīrs, viņš mirst. Tur neko nevar darīt - viņš iet prom. Ja uz viņu skatās viņš cenšās pieslieties. Tad kaut kas tur atvienojās un viss jāregulē no jauna, visa tā ElpoElpo mašīna vai kā to sauc...Man šķiet, man kāds teica, ka karā laikā viņš bijis lidotājs. Vai nav skaisti tam ticēt? Tad nu viņš lido prom. Cita nosēšanās laukuma meklējumos vai kaut kā tā. Bet neskaties.
Es dzirdēju naktī, kā kāds kaut kur ceturtā stāva palātā lūdzās. Es biju aizlavījies uzsmeiķēt kāpnēs un gāju atpakaļ uz savu nr.7 Es nenoklausījos, vienkārši netīšam dzirdēju. Zini, tā ļoti skaisti - es nesapratu, kādā valodā, bet ļoti..tā dzidri. Patiesi. Tas laikam tomēr ir skaisti, ja tev ir dievs, kuram var tā lūgties. Tā - gaiši, nevis izmisīgi, kā mans palātas biedrs, vēl viens vecs vīrs ar kara zimogu, pirms nostāties kājās uz kruķiem pēc pusgada gulēšanas. Viņš pusstundu kārtojās sēdus, aizstiepās līdz tiem kruķiem, nolika tos sev blakus un tad sāka lūgsnu. Meta krustus un vaidēja saliktās plaukstās - tas bija baisi. Tobrīd, guļot savā gultā pie loga un to redzot, man palika bail. Es biju pārliecināts, ka pēc tāda ievada viņš ceļoties uzreiz kritīs un lauzīs sprandu. Es zinu - tā nedrīkst domāt. Ne par vienu un nekad, bet es nevarēju tikt vaļā no šīs sajūtas redzot viņu tur buramies. Es nesagaidīju to mirkli, es gļēvi notinos pastaigāt pa gaiteņiem, es negribēju noskatīties uz to visu. Tomēr nekas nenotika. Kas zin, ja es būtu palicis, varbūt būtu bijis citādi...Bet, zini, arī ar viņu, ar K., būtu bijis citādi, ja es tovakar būtu bijis līdzās. Un es būtu bijis, ja dienu iepriekš jau nebūtu atkal nonācis te. Vēl kāds no manas palātas - spēcīgs krievu vīrs, tovakar mājās svinēja dēla piedzimšanu. Viņam ar sievu jau ir trīs skaistas meitas un tagad piedzima beidzot arī dēlēns. Tika uzklāts galds, saaicināti draugi - ar tādu līksmu slāvu vērienu, mani tas vienmēr fascinējis - tosti, apsveikumi, mielasts, degvīns, šampanietis...Tad laimīgais tēvs uz mirkli pameta viesus, lai aizietu līdz vannasistabai un pēc trim minūtēm viņu tur atrada paša pa muti plūstošo asiņu jūrā. Man viņš patīk. Zini, es vienmēr esmu vēlējies kaut mazliet līdzināties šādiem cilvēkiem - varbūt ne pārāk intelektuāliem vispārpieņemtā nozīmē, varbūt ne pārāk interesantiem un daudzpusīgiem, bet dzīves gudriem. Taisniem, vienkāršiem un tik sasodīti īstiem, Tu saproti, vai ne? Tādiem, ar kuriem var doties jebkur. Bet man nav ne mazāko izredžu par tādu kļūt. Varbūt tāpēc man ir daži tādi draugi - paziņas, it kā nekā kopīga, bet ir patīkami, ja tāds cilvēks ir kaut kur tuvumā. Uz vispārēja komplicēto metafiziķu fona. Kad apmeklētāju stundās pie viņa ierodās meitas un sieva, un arī pie vecā frontes vilka atnāk vecā sieviņa, es, pirms pamest palātu, kādu brīdi pēc iespējas neuzbāzīgi uz viņiem noskatos, viņi jau tobrīd mani neievēro, viņus tas netraucē. Un tas ir unikāli. Gan vecā vīra un večiņas tikšanās, šī, būtībā jau sen vienotā organisma saplūšana vesalā, visa tā rūpīgā apčubināšanās, sabubināšanās, gadu desmitiem slīpētā saskaņa. Gan arī tēva, meitu un sievas vienotās saimes atkalredzēšanās prieki un tas, kā viņi uzreiz, nevilšus, ap to vienu gultu tajos pāris kvadrātmetros rada sev kaut ko mājām līdzīgu - tas ir jūtāms arī pa gabalu esot, šis viņu pavards, drošības sajūta, mazā savstarpējā maiguma impērija. Esot vienam tādas lietas kļūst ļoti skaidri redzamas. Un tas ir unikāli. Tu skaties un domā vai tad maz var būt kas svarīgāks un vai ir kas tāds, kas to var aizstāt? Un tad tu piecelies, smaidot atbildi uz sveicieniem un steidzies atstāt viņus. Tā nav izrāde uz kuru varētu nopirkt biļetes. Tam ir televizors un pusdienlaika seriālu straume. Vesali dzīves imitāciju plūdi, cik uziet.
Mazliet stilizētas Bēthovena Mēnesnīcas sonātes pavadībā.
Gāžoties pa laika spirāles slidenajiem gredzeniem, kā kaučuka bumbiņai krītot un atlecot un atkal krītot.
Līdz dievam izkrīt tālvadības pults no rokām.
Tu tomēr pasmaidi, kad atvilks to priekškaru, ja? Arī tad, ja liksies, ka viņa guļ - tas varbūt tikai tā izskatīsies. Arī, ja viņa neatbild - viņai vienkārši diezgan grūti runāt brīžam.
Viņa varbūt tev vaicās vai tas viss nav sapnis - viņa mēdz tā jautāt, it kā nejūtoties droša, it kā pārbaudot. Tu nesaki, ka nav, ja arī nezini, kā īsti ir, tāpat - un kaut vai tāpēc - nesaki, ka nav.