Kā spēlējoties kāds savērpj notikumus mazās nelaimju krelītēs,uzkar kaklā un maigi iečukst ausī-"Kurš gan tev ļāvis domāt,ka tu kaut ko spēj nosargāt,mmm?"Tad viegli iekož auss ļipiņā un izgrūž pa logu asiņainā kupenā.Ne jau ļauni.Vienkārši profilakses pēc.
Mums tīri vai profilakses pēc kāds būtu jāpiesit krustā.
Bet es par to nedomāju.Vairs nē.Nemeklēju kopsakarības-tas pašas triecās acīs,nemeklēju vainu-tā ir acīmredzama,spogulī pētot ienaidnieka acis...Ne par to.
Ir naktstauriņi,kuri pārtiek tikai no asarām....
Un varbūt,varbūt sāpes dezinficē,kaut nedaudz,melus.
Kaut arī tik bieži viens rada otru.Tukš numurs.
Vai nebūtu bezgala jauki ticēt ka viss ir Viņa rokās?Tad varētu Viņam,kā sliktai mātei atņemt tiesības uz tālāko šī samaitātā bērna audzināšanu.Tīri profilakses pēc.
Iekost auss ļipiņā.
Mūsu jautrība kļūst aizvien paniskāka,mūsu smiekli aizvien skaļāki,pārkliedzot domas,pārkliedzot pašu dārdošās sirdis.Apklustot pastāv risks aizdomāties.
Pārlieku daudzi datumi iekrāsojās sārti un melni,gadu no gada,aizvien vairāk.Cik tad to vispār palicis?Nepazūd jau tie mainot kalendārus...mainot telefongrāmatinjas...mainot adreses un sejas.
Aizdomājoties pastāv risks saprast.
Bet ne par to.
Par tiem zvārgulīšiem-kā viņus sauc?Vēja stabules?Tos,kas tiek iekārti kokos vai virs durvīm vai tāpat vien-pie sienas.Es varu stundām klausīties kā tie džinkst.Un katrs mazliet savādāk.Un tu ej vasaras naktī pa kādu mazpilsētas ieliņu un katrā dārzā tāds viens vizuļo un džinkst kā mazu eņģeļbērnu smiekli,sasaucoties savā starpā...Un tu apstājies,aizsmeķē cigareti un tā mazliet muļķīgi stāvi siltā sudraba pilnā mijkrēslī un gaiss piepeši izrādās tieši tas pats,kas bērnībā.Vai varbūt vēl daudz senāk,nekā bērnībā.Un tu iedomājies par cilvēkiem,kuri dzīvo šajos namos,kuri iekāruši savu dārzu kokos šos zvārgulīšus-kā viņi,mājās nākot,jau pa gabalu dzird savu dārzu...Kaut kā tā tam vajadzētu būt-kā sudraba zvaniņiem,vēja stabulēm kaut kur tālumā,kurus dzirdot tu droši zini,uz kuru pusi doties,zini,kur tevi gaida....