Debesīs tālu, tālu snieg. Itneviens,
Neviens vēl neapsnieg.
Klausies, kā runā debesīs sniegs!
Rīt no rīt tev jāapsnieg.

Jāapsnieg dziļi, dziļi tai dimdošai
Un manai pilsētai. Skumjajiem
Baltiem jāapsnieg.
Debesīs jau tālu snieg.

Apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim
Par godu skumjajiem, skumjajiem:
Svētku nepietiek. Snieg, snieg, snieg.

Rīt no rīt tev jāapsnieg. Apsnigsim,
Dosim godu tiem, apsnigsim,
Par godu skumjajiem, skumjajiem.
Svētku nepietiek.

Apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim
Par godu skumjajiem, skumjajiem
Svētku nepietiek.

Un taa arii tu apsnigsi, axel. Par godu kaadiem skumjajiem, par godu tiem, kas bija, par godu tiem, kas buus.
Iemiileeties? Noreibt no laimes, no taas sajuutas, kad kaads cilveeks miillo tavu praatu katru briivu briidi, laime, kad nespeej koncentreeties darbam, virpinot rokaa miillotaa kkeediiti, kuru tu iisteniibaa nekad varbuut vaardos arii par miillo nenosauksi. Naaks citi...naaks?
Apnicis?...kad tad nav...kurss tev dos konkreetu atbildi? Kuram buusi vajadziigs? Kaapeec dziivot, ja neesi kaadam vajadziigs? Tad kaapeec tu gribeetu buut kaadam vajadziigs, ja jau labaak buut godiigam pret sevi un dziivot kaa passam gribaas. Gribaas veltiit sevi citam? Gribas paluukoties paari rozeem kaadai aciis? Kaapeec muuzziigi ir jaataustaas pa tumsu, tu man pasaki. Kaapeec nekas nav skaidri zinaams. Kaa piemeeram tas, ka ja tu buusi godiigs pret sevi, varbuut kaadam tu pietruuksi. Varbuut pat tai passai oficiantei kafejniicaa, kuraa tu katru riitu ej izdzert dienisskko kafijas kruuzi, jo passam negribas taisiit. Varbuut pastniekam klluus skumiigi, ja ejot garaam tavai pastkastiitei tur nebuus ko iemest....iespeejams, ka iepriekss arii nebija. Bet tomeer.
Dod roku, iesim. Un neprasi kurp. Es pati nezinu.