Un pat jūtot izlikšanos mēs turpinam izlikties,ka jūtam.
Viss ir lieliski.
Saule bliež acīs,pilnmēness bliež acīs.Tik laipni cilvēki.Apsveicinās.Kafija.Cigaretes.Piektdienas vakara pasēdēšanas.Trešdienas vakara pasēdēšanas.Gaismas pielieti svētdienas rīti.Nejauši skatieni,pieskārieni.Negaidītas tikšanās.Nejaušs skūpsts,nejauši ieildzis.Nejaušas asaras.
Viss ir lieliski.Drīz vasara.Vēl snigs.Nejauša dzīve,nejauši nodzīvots.Draugi.Būs.Viss būs labi.
Un es jebkurā brīdī varu tam visam pielikt punktu.Dod signālu.Man jau sen vienalga.
Tie paši jautājumi.Kas svarīgāk-būt godīgam pret sevi vai godīgam pret pasauli?Sāpināt sevi vai sāpināt citus?
Jo nav zelta vidusceļa un ikviena alternatīva ir tikai kārtējie meli.Tie paši jautājumi...tās pašas nekam nederīgās atbildes.Un mēs joprojām dalamies tajos,kas sāpina un tajos,kas ļaujās.Un katrs desmitais ir pat laimīgs.Laimīgs bradājot pa svešām sirdīm kā pa izpostītu dārzu.Vai laimīgs klusi vīstot šajā dārzā.Laimīgs no ikviena savākt pa druskai sev.Vai laimīgs atdot visu,visu dārgāko nejaušam garāmgājējam.Laimīgs savu vienīgo rozi aplaistot svešām asarām.Vai laimīgs bezspēcīgi pielūdzot sen zaudētus sapņus.Laimīgs spoguļoties mīlas pilnu acu spoguļos.Vai laimīgs būt par spoguli savai saltajai dievībai.
Un naids katrā trešajā.
Un tikai mīlestība spēj dziedēt šīs kroplības mūsos.
Ak,jā,nāve arī.
Tā aizsnidzis viss,ka....Lai nu kā.Kaut vai tā.