(-es nedzirdēju.Es tagad gribētu tā domāt,ka nedzirdēju viņu kliedzam....)
Vēlreiz sniegs apsvilina acis.Es kādu laiku neesmu sktījies augšup.Šonakt uzmetu acis savai nozaudētajai zvaigznei-man gribētos tai ko vaicāt,bet uz mirkli jūtos tik nepaties...
Man,iespējams,būtu laiks sākt kravāties-piebāzt kartona kastes ar savas dzīves atliekām,nomoda drazām,tik taustāmām,neticami bezjēdzīgām lietām-tik absurdi īstām,tik neapstrīdami lieki esošām.Bet es sēžu tepat-turpinot uz mirkli pārtrūkušo reportāžu no nekurienes 7 stāvu augstumā,no baltas,salti apskurbušas nakts pilsētā.Jo...
Bet es domāju man nepietrūks.Vazājoties pa svešu ļaužu mitekļiem,uz mirkli ciemojoties un atkal atvadoties,klīstot ne īsti tur,ne īsti te,es domāju man nepietrūks šīs vientuļās laternas aiz loga.Vai es mānu sevi?Es nezinu,jo pats jau neatdzīšos,spītīgi sakožot cigareti zobos.
Jo tieši šobrīd tas viss nav gluži no manis atkarīgs.
......Bet uz ielas,blakus mājas pagalmā apstājies taksis.Kāda sieviete mirdzošā kažociņā cenšās pierunāt stipri iereibušu vīrieti kāpt mašīnā.Kaut kādu iemeslu dēļ viņš to nevēlās un klaigā kaut ko par Pjotru.
(-"Ja etava kozla,b...,jesho zashishal,b...,p.....,!!"
-"Artjom,sadjis v mashinu,pozhalsta...Mi zhe dogovarjiljis!"
-".....on kinul menja,ja vedj jevo,b...,ja etova Pjotra...ti shto-za njevo?!Nu,b..,ah...tj!!")
Es kādu laiku neesmu skatījies augšup...
Daudzpunktes,pēdas sniegā.Dzimumzīmītes-zvaigžņu kartes,rokas-sagraizīts virtuves galds.
Aizbrauc pēdējais mikriņš.Neapstājās.Vējš šonakt iemidzis zem palodzēm līdzās lakstīgalu ēnām.Pieskaros stiklam-tik auksts,tik savādi mierinoš saltums...Es pazīstu kādu,kurš mēdz sargāt citu miegu.Un es pazīstu kādu citu,kura miegu sargā atmiņas.Es pazīstu cilvēku,kura skumjas kā sudrabs izšķīst asarās,siltās un neapturamās,ka asinis aprautas tagadnes dzīslās.
Mēs visi te mazliet spēlējamies ne tik vien ar vārdiem,bet arīdzen ar savu esību.Un ne tik vien šeit,bet arī paši sevī.
Ciktāl par to....Es izmetīšu ārā ikkatru aprakstīto lapu,kladi,salveti kuru atradīšu kravājot savas iluzorās ikdienas dekorācijas.Un ne jau lēta efekta dēļ,nop,-es patiesi vēlos no tā visa šķirties-un tas ir mazākais ko varu izdarīt vakardienas norakšanas labad.Vēstules-es tās nekad vairs nepārlasīšu-es noglabāšu tās,bet ļjaušu tam lēnām izdzist drošā tumsā.Un fotogrāfijas-es domāju tās var palikt turpat,plauktā pie dažnedažādās vietās savākto akmentiņu kaudzītes.Tāpat,kā pats plaukts.Tāpat,kā nokaltusī neļķe,vīraka trauciņš un ģitāras stīgu mudžeklis.Tiktāl par to.
Un tomēr-mums kā gliemežiem vajadzētu nēsāt savas mājas sev līdz.Kaut kur sirdī.Nevis izmētāt tās ceļa malā.
Un es tā arī neesmu uzlīdis tajā priedē aiz loga,lai,ērti galotnē iekārtojies,ieskatītos iekšā un ieraudzītu pats sevi te sēžam izklaidīgu smaidu sejā...
Ir vēls.
Varbūt-pat par vēlu.
Bet kas mums par to?Mēs kā sirmi šahisti parkā varam vēl un vēlreiz nesteidzīgi pārbīdīt vārdus un pūlksteņa rādītājus,skatienus un krustiņus uz savām zvaigžņu kartēm.Nevienam pat nav obligāti zināt-kas mēs esam,kamēr vien mēs paši to neesam neglābjami aizmirsuši.
Un kad tas tomēr notiks,nebūs vairs nemaz tik svarīgi vai mēs to vēlējāmies un vai kaut kam tomēr nebija jābūt savādāk.
(klusi sniegs elpo).