SSodien es tev klusinnaam sekoju, liku savas peedas taveejaas, taapeec, pagriezies atpakall, tu neredzeeji maneejos kaaju nospiedumus, es laviijos tev pakall, un pasleepos aiz maaju stuuriem liidzko tu paskatiijies saanis, un ieiedama tev liidzi tajaa maajaa, es klluvu neredzama - kaa man tas izdevaas, es nezinu, bet taa nu es labu laicinnu noseedeeju pie tavaam kaajaam uz griidas un speeleejos ar sskkiltavaam. Redzeeji to uguntinnu, kas ik pa laicinnam paraadiijaas, un tad atkal pazuda?:)
Kad izgaaji, es tev sekoju, un uz ielas atguvu savu agraako izskatu - vismaz savas rokas es redzeeju, taapat kaa deguna galu, bet vai tev nebuutu gruuti iet mazliet leenaak? Gruuti tikt liidzi, ja tu ej tik lieliem solliem. Apstaajies, paveero kokus augam cella malaas, ieskaties cilveekiem sejaas, meeggini uzmineet, kurss kas ir - taa tu nevis skriesi kaut kur, bet iesi. Un jo leenaak tu iesi, jo ilgaak tu iesi, un taapeec tumsu, kas driiz iestaasies vareesi kaartiigi izbaudiit - jo naak pavasaris, kokiem lapas plauks, un dienas paliks gaissaakas, liidz ar saules biezzaaku paraadiissanos:) Nomoda sapnni buus jaaatliek uz aizvien veelaaku un veelaaku laiku, kad tu izguleesies?:)