Bākas mirkšķināja zvaigznēm...uguņu pilns līcis...klusums.
Tavas pēdas smiltīs-tās taču ir Tavas pēdas...?
Es atceros-mēs reiz ieskrējām ar viņu ūdenī.Vienkārši skrējām tumsā pretīm jūrai un nemanijām,cik tuvu tā ir.Tev būtu jāsmaida redzot mani,kāds es biju tad,cik ļoti es paļāvos visam,pat zinot,ka ir ko zaudēt,triekties akli gaismā...Savādi.Man šķiet es vienkaārši esmu noguris.Tas pāries.Un es atkal smiešos pa īstam,par visu.
Zini,es reiz.....reiz,kad es gribēju aiziet,kad nošķiedu sienas ar paša asinīm un skrēju,lai nogurtu līdz galam,lai kristu un aizmigtu-man liekās es manīju viņa spārnu spīdumu aiz sevis.Tāds mirdzoš gaismas pleķis no nekurienes.Un skrēju vēl ātrāk...Vai es bēgu?
Savāds rūgtums.
Bākas....Man gribētos būt bākas sargam,bet kurš gan man to uzticētu...Es nē.Bet es varētu iedegt laternas-pirms 300 gadiem kaut kur miglainās ielās.Arī tas nav slikti,vai ne?
Kaut nu mēs prastos negriezt laiku tik plānās šķēlēs kā skopuļi...Viens otram.Paši sev.Kaut mēs tā nebaidītos.
Vēl ir tik daudz ko aizmirst.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: