....viņas acis-divas dziļas gaismas akas...pat bail skatīties brīžam,ja nu jāpazūd tajās-kritiens mūžībā...Un bail neskatīties,bail novērsties-ja nu jāpazūd visam,kā sapņu lauskām dienas gaismas rokās...
Brīžam sirds salecās un dzen mani kaut kur.
Bet manis paša acis-pārlieku trausli kļuvuši tie spoguļi viņas acīs lūkojoties.Un katrs var pienākt un izlasīt visu....Kur ar tādām acīm likties?
Snieg,mēmas eņģeļu spārnu pūkas...
Es pēkšņi iedomājos-un ja nu viņas acīs skatoties izgaismojās paša dvēsele,kā fotofilmiņa pārlieku spožā gaismā?Ja nu man vēl ir dvēsele....?
Un ja nu man vēl ir sargeņģelis-vai tās ir viņa spārnu pūkas tur,aiz loga?
Es taču reiz ticēju....un...
Es taču ticu.