axels ([info]axels) rakstīja,
@ 2004-12-29 18:01:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
....viņas acis-divas dziļas gaismas akas...pat bail skatīties brīžam,ja nu jāpazūd tajās-kritiens mūžībā...Un bail neskatīties,bail novērsties-ja nu jāpazūd visam,kā sapņu lauskām dienas gaismas rokās...
Brīžam sirds salecās un dzen mani kaut kur.
Bet manis paša acis-pārlieku trausli kļuvuši tie spoguļi viņas acīs lūkojoties.Un katrs var pienākt un izlasīt visu....Kur ar tādām acīm likties?
Snieg,mēmas eņģeļu spārnu pūkas...
Es pēkšņi iedomājos-un ja nu viņas acīs skatoties izgaismojās paša dvēsele,kā fotofilmiņa pārlieku spožā gaismā?Ja nu man vēl ir dvēsele....?
Un ja nu man vēl ir sargeņģelis-vai tās ir viņa spārnu pūkas tur,aiz loga?
Es taču reiz ticēju....un...
Es taču ticu.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

piedod, ka nav viss....
[info]black_rider
2004-12-31 05:16 (saite)
"CITĀTS
un kurp tu izveelies?


domā, ka man tagadiņ vajadzētu sacīt kaut ko iz sērijas "aiznes mani pie manas ģimenes..." vai "aiznes mani pie mīloša cilvēka..." ņifiga! :P es drīzāk sacītu

– Aiznes mani prom no šīs pasaules – Es viņam saku un ceru, ka viņš patiešām ir īsts un man nerēgojas...
— Vai zini, ka, vēloties nāvi, cilvēks sevi nolemj...? – Enģelis jautā ar tikko manāmu izsmiekla dzirkstelīti savās bezgala daiļajās acīs.
– Man vienalga! – Es viņam uzkliedzu un tūdaļ pat nokaunos, jo tas taču ir enģelis ar ko sarunājos – Šeit taču nav neviena, kam šodien mani vajag... nav neviena, kas šodienu vēlētos pavadīt manā sabiedrībā. Ir tikai tādi, kas māk atstāt mājās mani vienu pašu, pat neatstājot pīrādziņus...
Enģelis viszinoši un nedaudz izsmejoši pasmaida.
– Tu maldies – Viņš saka – Es taču esmu šeit...
Un es paceļu acis un tajās var redzēt asaras. Tās lēnām norit pār maniem vaigiem un saltajā ziemas vējā atstāj manā sejā rētas...
– Viņi aizbrauca bez manis... – Es šņukstu un ieķeros enģeļa mētelī kā mazs bērns – Viņi mani atstāja šeit, jo negribēja būt ar mani...
Enģelis apliek man ap pleciem roku un sakļauj ap mani savus spārnus... un man ir silti.
– Vai tu esi īsts? – Es klusiņām prasu
Viņš tikai pasmaida un palūkojas debesīs caur koku zariem...
– Vai aiznesīsi mani prom? – Es atkal klusi vaicāju
– Vai tiešām vēlies viņiem to nodarīt? Atņemt viņiem sevi... tas būtu bargs sods par tik niecīgu nodarījumu – Viņš turpina smaidīt
– Jā... – Es klusi atbildu un pieglaužos enģeļa mīkstajiem spārniem
– Lai notiek – Viņš klusi saka un noskūpsta mani uz pieres. Tagad arī viņa acīs ir asaras. Un es izdziestu.... kļust auksti...
Enģelis rūpīgi noliek manu ķermeni zemē un atstutē pret tiltiņa margām. Izskatās it kā es sēdētu... tikai mana sirds ir apstājusies... un apstājies ir arī laiks...."

Un es gribu ticeet tam, ka tu tici...
Un nepievilsi manas ceriibas, lai arii kaadas taas buutu.
Vienkaarssi esi kas tu esi, un nebaidies no manis.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?