Axa

Vakar bija ideāla diena, vienkārša, spoža, vējaina, svelmaina, aktīva un arī pasīva - tā bija vasaras atklāšana.
Pēc ilgiem laikiem kārtīgi jāju ar zirgu. Viņš negribēja īsti man klausīt un uzsākt rikšus, taču, kad iegāja ritām, bija pilnīgi prieks atrasties tā mugurā. Tagad dažas ķermeņa daļas jūt, ka ir bijušas aizmirstas fiziskas aktivitātes, taču nav tik traki.
Sen nebiju spēlējusi arī futbolu un it kā man nekad šis sports nav paticis, taču pa bumbu reizēm trāpīju. Taču lielāko dienas daļu pavadījām guļot zālītē, kur atklājās, ka no manis sanāk ļoti labs puķu pods. Tagad man ir brūna āda vietām no pieneņu instalācijām.

Šodien ir apmācies un tas ir labi, jo man ir jāuztaisa bakalaura prezentācija un runa...

Šodien iešu intervēt pirmās trīs mājsaimniecības. Cerams, ka cilvēki būs atsaucīgi un piekritīs atbildēt uz maniem uzmācīgajiem jautājumiem par ienākumiem un viņu dzīves apstākļiem.
Būs interesanti, jo patiesībā pagaidām man nav pārliecības, ka es īpaši labi pārzinu tās trīs sarežģītās anketas, taču gan jau ka pēc pāris pirmajām ieiesies...un ceru, ka nebūs jāaptaujā kāds krieviski runājošs, jo tad ies daudz smagāk, kaut gan krievu valodu zinu, par ienākumu un dzīves apstākļu tēmu neesmu daudz runājusi, bet nu varēšu iedot respondentiem špikeru anketas krievu valodā, lai lasa paši līdzi.

Un vispār man kontā ir ienākusi nauda, pāri 200 latiem, un tik liela summa manos kontos vienlaicīgi sen nav bijusi...bet prieki vēl tikai turpināsies, jo rīt tur tiks pārskaitīti vēl 100 lati no slepeniem darījumiem un iespējams drīzumā saņemšu vēl kaut ko uz rokas...

Ārprāc, ko gan tagad darīt ar tādu piķi?!
Nē, nu dažas ieceres man jau ir padomā, piemēram, autoskola un jāšana un vēl arī varētu iepirkt materiālus LARP tērpiem...gan jau ka pēc tam arī vairāk nekas īpaši daudz nepaliks :P

Ak mans jaunības maksimālisms...
Biju paredzējusi, ka šomēnes beigšu garlaicīgo darbu offisā un tad pa vasaru tikai atpūtīšos un nodarbošos ar savu personu. Bet tad parādījas iespēja piestrādāt vēl Jūnijā par intervētāju, nu un es alkstot naudas pieteicos, taču tagad mans boss izlūdzās, lai es palieku uz vēl vienu mēnesi un es galu galā tikko teicu, ka nu labi, palikšu arī. Tātad tagad Jūnijā es strādāju CSP sēžot katru dienu pie galda, vakaros iešu intervijas veikt, tad vēl laikam, ja viss nokārtosies, jāšu divreiz nedēļā un kaut kad arī ar krav-magu nodarbošos. Pāri tam visam otrajā Jūnija nedēļā vēl ir bakalaura aizstāvēšana un Metallicas koncerts, tieši pirms tam atbrauc ciemos arī Nata, bet mēneša beigās būs Jāņi un vēl izlaidums. Esmu arī apsolijusi sev, ka atkal iešu uz autoskolu un beidzot iegūšu tiesības. Bet neaizmirstot arī par savu mazliet tālāko nākotni, nāksies vēl sarakstīties un pildīt visādas ārzemju universitāšu prasības, lai nāgošgad iekļūtu maģistratūrā, vislielākās cerības liekot uz Edinburgu, taču tur nokļūšu, ja spēšu atrast sev kādu stipendiju. Savukārt tuvākajā nākotnē Jūlijā sāksies LARPi, kas nozīmē, ka jau Jūnijā jādomā ir par tērpiem un leģendām...

Jāāā...interesanti kā es to visu uzspēšu.
Kā vienmēr esmu uzņēmusies pārāk daudz...ehhh.

Pa nakti kaut ko sapņoju...kaut ko zīmīgu...un tieši pirms nozvanīja modinātājs sapnī man parādījās kāda zīmīte ar uzrakstu, kur bija trīs vārdi, divi īsi un viens garš...un pirmajā pamošanās brīdī es to pat atcerējos un arī kaut ko no pārējā sapņa, taču, kad sāku tīrīt zobus, tas viss jau bija izgaisis zilās tālēs...

Visu dienu tagad mani nomoca šis sapnis ar savu apslēpto ziņu. Bet lai kā es mēģinātu atsaukt atmiņā, tas vairs neatgriežas. Taču man ir tāda sajūta, ka tas bija kas zīmīgs, ka mana zemapziņa centās man kaut ko būtisku atklāt.

Ēdot pusdienas atkal sāku domāt par šo ziņu un tajā brīdī man likās, ka es atceros, kas tur varēja būt rakstīts - 'Do you understand?'
Taču, lai izprastu šo retorisko jautājumu (ja tas ir retorisks), būtu nepieciešams zināt arī iepriekšējos sapņa notikumus, bet pie tiem nekādi vairs netieki, lai vai kā es censtos viņus atsaukt atmiņā.

Laikam nāksies palikt neziņā...

Man trūkst vārdu, jo šobrīd viss ir tik ideāli. Es varu izteikties tikai smaidos un smaidu simts reiz vairāk kā parasti - ja jūs to spējat iedomāties :)

aaaaaaaah!
neciešu iepirkties ar māti, tas ir vienkārši nepanesami atkal no jauna dzirdēt, kā es redz neģērbjoties kā pienākas meitenei, ka man vajag vot tādu spilgtu žaketīti un tādus kuplus svārciņus ar spīgulīšiem un vēl kurpītes uz baigi fifīgiem papēžiem - un vispār tagad redziet es savās drēbēs izskatoties pēc govs līzes...

eh, nu ko gan es varu darīt, ka man apģērbjoties pati galvenā prioritāte vienmēr ir bijusi 'ērtībai' un tikai pēc tam nāk apsvērumi par to cik tas labi piestāv manai figūrai un vēl kā tas pieskaņosies manai uzvedībai...

vai kāds varētu mani iedomāties staigājot apkārt kuplos svārkos puķītēm, rozā žaketītē, uz augstiem papēžiem un ar maziņu rokas somiņu?
mana māte noteikti vēlētos mani tādu redzēt...

interesanti, kas īsti manī ir tas, kas piesaista džekus? ...ja vispār es džekus piesaistu...

Es to vairs nevaru izturēt, ar katru dienu tuvojoties manai dzimenei, mani vajā neskaitāmi cilvēki uzmācoties ar jautājumiem par svinēšanas pasākumiem...bāts, tā tak ir mana dzimene! nevis iemesls citiem tusēties :P
Pats stulbākais ir tas, ka jūti 'pienākumu' rīkot kaut ko, lai izrādītu cieņu pret sev tuviem cilvēkiem! Šis fakts man liekas vienkārši absurds un es neko vairs negribu pasākt sakarā ar savu dzimšanas dienu.

Paziņoju vienkārši, ka sestdien būšu mājās, un ja kāds vēlas mani apciemot, tad to var droši darīt.

tomēr saslimu
boo

Karsta vanna ar smaržīgu sāli.
Sveces un mierīga mūzika.
Salda kafija un laba grāmata.

Ideāls vakars, radīts tikai man :)

...bet tagad laiks ķerties atkal pie darba...

Vajag pazust uz kādu laiku. Tā vienkārši vajag, jo savādāk es neko neuzrakstīšu, bet uzrakstīšana ir vitāli svarīga, tā ir pat varbūt svarīgāka par elpošanu. Tas nav tikai pienākums, tā ir arī sāpe, mazliet kā vēzis, kas ieaudzis manā organismā un tagad to vajag izgriest, lai varētu no jauna dzīvot un augt...
...tāpēc es pazūdu.