Axa

Kā sāksi jauno gadu, tā to pavadīsi?

Bullshit I tell ya!

Spriežot pēc 2008.gada - ievadīšanas stāvoklis turpinās tikai pirmo pusi gada un nobeidzas pavisam savādāk.

Tātad,
gaidu uz šī gada beigām ko riktīgi labu ;)

Who would have ever guessed the beginning of this year...

Tuvu pie pusnakts, atrast sevi uz Deglavielas un secināt, ka vienīgais veids kā nonākt līdz kaut kādām surogāt-mājām ir iet ar kājām līdz Biķernieku slimnīcai - nav baigi forši...

Ja esi vecis, noteikti ir kāda 80% varbūtība, ka tev uzbrukts - ja esi čiksa, tad varbūtība noteikti kāpj līdz 99%.
Taču ņemot vērā, ka dvēselē esmu apslēpts specnaz'ietis tad spēju noturēties tajā 1%, kas tiek cauri sveikā.



Bet šorīt traumēju māti ar ziņām, ka atkal izvācos :P
Veicot savu ziņojumu mašīnā izvairījos no automātiska sprādziena, taču tās pāris minūtes, kuras mēs vēl abas uzturējāmies māšīnā, bija sajūta, ka gaisā varētu pakārt ne tikai cirvi bet arī veselu giljotīnu.

Tears from the sky bring life to this parched earth.

Karsta vanna ar smaržīgu sāli.
Sveces un mierīga mūzika.
Salda kafija un laba grāmata.

Ideāls vakars, radīts tikai man :)

...bet tagad laiks ķerties atkal pie darba...

Atkal nakts pie bakalaura darba.
Vientulībā gribas nodarboties ar visādu figņu.
Patiesībā kolosāla sajūta, ka lielākā daļa tautas tev apkārt guļ un tu vari savā nodabā darboties ar ko vien vēlies.
Taču brīžiem gribas arī kompāniju, kaut vai virtuālu.
Labi, ka ir arī draugi, kas mēdz strādāt šajā laikā, un tad ir ar ko aprunāties atslodzes brīžos.
Cik liela nozīme patiesībā mūsu dzīvē ir saulei. Tā nosaka tik daudz.
Taču naktī pasaule šķiet tik vienkārša un mierīga. Pilnīgi savādāk sirds pukst. Nekur nav jāsteidzas.

Tas ir neciešami, bet jau ieradums, ka tieši tajos brīžos, kad man vajag koncentrēties uz vienu projektu - parasti tā sagadās, ka tieši zinātnisku - tad man uznāk lielā fantasy iedvesma un aizmet mani galīgi citā apziņas līmenī.

Vienīgais veids kā atgriezties šādos brīžos pie akadēmiskām domām ir padoties mūzai un pēc iespējas ātrāk atkaratīties no uzmācošām vīzijām, ļaujot tām vaļu.

Tagad, kad tā tizlā spārnotā ir aizlidojusi, varu atgriezties pie cita veida mūzām - varētu izsaukt Maļinoviski, lai tas stiprina manu apņēmību uzrakstīt līdz nākošai ceturdienai bakalaura darbu un iedvesmo mani objektīvi novērtēt ietvertās novērošanas apkopotos materiālus.

Jau silts ir vakaros, pat cimdiņus nevajag.
Gaisā jūtams, ka tuvojas vasara.
Domas tik uz pastaigām vien triecas un vakar to bija daudz.
Patiešām, tas ir briesmīgi, ka man aiz loga paveras mežs, jo es nespēju sevi atturēt no tā baudīšanas.
Naktī bija tik skaidras debesis, ka sen nebiju redzējusi tādas spožas zvaigznes.
Mūsu ēnas starp kokiem vijās un pazuda meža dziļumā, vedot pie izredzētā mērķa.
Klusums...
...līdz brīdim, kad gaisā mēs triecāmies.
Tad mežā atskanēja šie metāla un koka vaidi, kas šķiet pat miroņus tuvajā kapsētā modināja.
Tāpēc nolēmām dot viņiem iespēju arī pašūpoties un devāmies beidzot pašas pie miera...