Axa

Šodien nolēmu beidzot doties Amsterdamas ielās ar savu riteni.
Palasīju informāciju oficiālajā mājaslapā par to, ka katru riteni var iegravēt ar identifikācijas numuru, lai zagtos varētu atrast vieglāk, tāpēc uzzināju, kur notiek gravēšana pa velti šodien un pirmais, ko darīju devos turp.
Nebija nojausmas cik daudz laika tas man prasīs, tāpēc uzkāpu ritenī un uzņēmu ātrumu, jo lekcijas man šodien būs jau 14:00. Protams aizrāvos ar braukšanu un skat ka nē jau kādā 4 krustojumā uztaisīju avāriju ar vienu citu velosipēdistu, kas nāca no labās rokas. Kur gan es skatījos nezinu, jo visvairāk šeit strādā labās rokas princips un to krustojumu ir tūkstošiem. Taču nekas traks nenotika, mazliet paslīdēju un sasitu vienu pirkstiņu, kas tagad ir ar zilumu. Līdz gravēšanai tālāk tiku bez atgadījumiem un jau esmu atpakaļ savā dzīvoklī pa kādu stundu ja ne mazāk.
Tikko paēdu un domāju taisīties uz lekciju. Bet vajag riktīgi iegādāties zvaniņu ritenim, jo bez zvana tu te esi nekas!

Ir plāns!
Lai Inxam palīdzētu atmest smēķēšanu vai vismaz samazināt tās apjomu un saglābtu viņa veselību, vajag viņu kutināt kā tik ieraugat viņa rokās cigareti!

Lūdzam iesaistīties visus, kam rūp Inxa nākotne. Un pat ja jums tā nerūp, tad vienkārši pievienojaties prieka pēc :)

Patiesībā, kutināt varat jebkuru, kurš paņēmis rokā cigareti, un labāk pat sākt kutināt pirms tā ir aizsmēķēta, lai gaiss būtu svaigāks mums un paaudzēm, kas mantos šo pasauli!

Ir par ko rakstīt, taču šobrīd kaut kā nespēju...

3 saldējuma kokteiļi un pica - ak vai es jūtos pilna!

On dark columns of tranquillity a grid of light shone bright
Flames on white wax flickered by a breath exhailed
A sword of fire burned bright in the hands of an angel

Es ievelku dziļu elpu, mans deguns iebāzts maijpuķīšu pušķī - tik salda smarža un kutinoša skariņu jute.
Aizverot acis šķiet es tālu prom no pilsētas esmu, zem klajām debesīm kādā meža pļavā koka ēnā ziedos guļu.
Ļaujiet man turp doties un pārpilnību zināšu es mūžīgi...

Kājas pāri malai, vējš matos
Skats uz leju, skats uz augšu
Zemes vara man zem kājām
Svaiga elpa manās plaušās
Sirdī liesma atkal dzima

Atkal māte ar savām darba problēmām un finansiālajām sarunām mani sagruzija...besī laukā dažreiz viņas attieksme, nu labi nevis dažreiz bet gana bieži, taču nevaru noliegt arī to, ka viņai ir taisnība daudzās lietās un šis fakts mani nomoca visvairāk...

...sometimes I wish the world was different, cause I know it could be better than this...

...walking upon this earth, one must not forget to look to the stars to guide them on their way...

...tomēr gribas vairāk skaistuma...nevis jēlas perversijas...kaut kā tā, jā...

...saule, svaigs gaiss, Daugava, ledus, pūpoli, klūgas, dziesmas, žagatas, pupas, kandža, māli, drupas, paškults sviests, smaidi, uzelpa, gulbji, ceļš, svelme, stikls, stārķi, bērnības garša, dievišķā dvaša...

Nāk vasara!
Nāk lielās pārmaiņas!

Diena sākās tik teiksmaini ar miglu, kas izklīda vājos saules staros.
Apsēdos darbā pie sava datora, kas atrodas tieši blakus logam un izbaudīju kā saules mirdzums piepilda pasauli. Es vēlējos būt ārā un pastaigāties, lai izbaudītu pavasara garšu, kas tā knapi vien sajūtama šajā Aprīlī.
Taču, kad pienāca pusdienu laiks, bija debesīs sabiezējuši mākoņi un atkal tapa drūms. Brīžiem pat smidzināja un pūta tāds netverams un nepatīkams vējiņš, kurš lika man nodrebēt.
Pēc pastaigas pat ar prieku atgriezos ofisā, lai tik apsēstos pie sava galda, ka no jauna debesis pavērās un man tieši sejā iespīdēja apburoša saule.
Tas bija vienkārši neciešami!
Nācās pat ar dūrēm sist pret papīru kaudzēm, jo saule smējās par mani. Tā spēlējās ar manām alkām un slēpās kad biju ārā. Tas bija netaisnīgi, jo tās apspīdēta īsti pastrādāt ar vairs nevarēju.

Tagad skatos laukā pa logu un redzu drūmu debesjumu, kas paveras starp divām mājām. Laiks iet ārā un vairs negribas, jo tur izskatās drēgni un saule atkal ir pazudusi...

Gribu vasaru!