Es tiesam gaidu, kad Latvija saks runat par to, ka vieteja psihiatrija parak daudz balstas uz visai pardrosam medikamentu kombinacijam. Diemzel, meginot mazinat stigmu, paradas raksti par biokimisko disbalansu, kas ir loti kaitejoss mits. Es rakstiju un ari klausijos, ko N.K. stasta, loti priecajos, ka ari seit sak runat par socialajiem faktoriem, kas Rietumeiropa ir passaprotami. Kad es vel aizravos ar mentalisation based therapy, runaju ar Peter Fonagy un vins man teica- mes jau varam arstet pacientus ar mentalizaciju, dbt, cbt, kaut Lakanu, bet, ja vinam jadzivo sabiedriba, kur vins tiek marginalizets, si palidziba nav ilgstpejiga. Esmu daudz domajusi, kapec Latvija tads uzsvars uz medikamentiem, kapec tadas drausmigas kombinacijas un kapec jauniem pacientiem ar neskaidram diagnozem tiek doti antipsihotiki( risperidons nav ne labaks, ne sliktaks par, piemeram, quietiapinu vai aripiprazolu) utt. Manuprat, tas notiek tapec, ka a)psihiatri nepietiekosi apgust psihoterapiju, b) Latvija nav notikusi psihiatrijas totalitara mantojuma izvertesanas, psihiatri cits citu aizstav, tapec nav izveidojusies kritiskas diskusijas kultura, c)nav gribas no ministrijas planot un izpildit psihiatriskas aprupes reformas, pasreizeja ministre pirma tik redzami par to runa, bet izpilde tiek uzticeta ezoteriskiem amatieriem, d)psihiatrijas ka specialitate tiek loti zemu verteta, ari profesionala stigmatizacija ir augsta. Es ceru,ka N.K. mainis kaut ko berniem un jauniesiem, pieaugusajiem, diemzel, ir mazak ceribu, jo lidzvertiga terapeita vinam Latvija nav.