Skatoties laikam vairāk sliecos uz pirmās interpretācijas pusi, filma īpaši neiespaidoja, bet tu tā aprakstīji, ka tagad gribas noskatīties vēlreiz.
Par Bergmanu - skatoties intervijas ar viņa aktieriem un aktrisēm, var redzēt izmainīto apziņas stāvokli, kurā viņi nokļūst, pat tikai atceroties un domājot par darbu kopā ar viņu, bet interesanti, ka tajā nemaz nav paģiru vai izmantotības sajūtas, drīzāk pāriecība, ka viņi ieguvuši vairāk nekā devuši.
Jauka bija viņa kino granddāmu lojalitāte pret Bergmanu un ironija pret žurnālistiem #MeToo sensāciju meklēšanas laikā.