Pēdējā rindkopa cieši sabalsojas ar Berlina (visādi citādi diezgan vājo, manuprāt) eseju the Hedgehog and the Fox. Neko jaunu nepateikšu, bet šķiet, ka visi totalitārie (katoliskie, joks) domātāji agri vai vēlu "nogrēkosies pret realitāti", tāpat kā viņš vēl diezgan jauniņš izdarīja ar Kara un miera vēstures eseju.

Pa vasaru izlasīju Karu un mieru šajā versijā. Vai kaut ko zini par šo izdevumu? (Государственное издательство, «Художественная литература», Москва, 1937—1940).

Starp citu, arī piedzimu tieši uz 3. Atmodu, skolā krieviski nemācījos, bet sanāca iemācīties ar LNT seriāliem (Četri tankisti un suns). Lieki teikt, ka gramatika pieklibo, bet saprotu, gribas domāt, visu, atskaitot dzeju (kaut kad grasos šturmēt arī šo valodas apgabalu).

Un klasiķiem saišu zaudējums ir izrādījies katastrofāls, diez kas notiks, kad pēdējie no vecajiem aizies.