Kad džeki vairāk vai mazāk kondensē un reciklē visādas 19tajā gadsimtā pārmaltas gara kustības (viens marksismu/dialektiku/vācu ideālismu, otrs klasisku liberālismu/Dostojevski/Nīči, agrīno eksistenciālismu), piemetot šo to no noietiem 20.gs. psihes griezumiem (viens Lakānu, otrs Jungu), iemetot savu miksli dīķa vidū īstajā brīdī, tad gara vai pūces aptuvenās kustību trajektorijas daudz maz skaidras.