Nu jā, to visu var kaut kā formāli un organizēti risināt.
Bet es ļoti labi varu sevi iedomāties kā vientulīgu večiņu, kura ļoti ilgojas pēc tiem dažiem retajiem cilvēkiem, kuri atnāk ciemos, sagādājot iespēju uzlikt vārīties ūdeni kafijai, varbūt pat izcept pankūkas, veikt visus šos mazos, bet nozīmīgos viesmīlības rituālus; pēc cilvēkiem, kuri atveduši neobligātus ābolus no sava dārza un neobligātus stāstus no savas dzīves un savu jaunību un optimismu, un, ja viņi palīdz man aiztiept smago gumijkoku uz lodžiju, tad man vairāk prieks par viņu spēku un varēšanu iepretim pašas vārgumam, nekā par gumijkoka jauno atrašanās vietu.

Un man ļoti grūti iedomāties sevi kā večiņu, kura organizē, piemēram, senioru kori "Atvasaras taureņi", jo... nu, ejiet taču ratā ar savu atvasaru un bāziet paši-ziniet-kur sev tos taureņus, es negribu identificēties ar veselu baru vecu nīgruļu, ar kuriem man kopīgs tikai tas, ka mums ir 70+ gadi, artrīts un nav vairs daudz atllicis, ko dzīvot.