bet tā ir viltus dihotomija: kristietība jau no paša sākuma ir g a n vēsturiska (piesaistīta konkrētai vietai, laikam, tautai, miesai - inkarnācija!), g a n pārvēsturiska. jo nav jau tādas Lutera laika vai Augustīna "laika" dogmātikas: gan Augustīna "Dieva pilsēta", gan Lutera "Par gribas verdzību" (sevišķi polemiskajā rekursā pret Erasmu) ir tikpat aktuāli kā tolaik, tā šodie. ir tikai nemainīgā Dieva labā vēsts cilvēcei, tikpat nemainīgais Dieva likums - bez kura labā vēsts vienkārši zaudētu savu jēgu - tikpat nemainīgais cilvēka status naturae, un tikpat nemainīgais jaunās dzīves Kristū apsolījums.
melu tēvs jau arī visu laiku "vēsturē" maina formas, veidolus un izpausmes, bet substance taču paliek tā pati. un dogmātika ir atbilde šai melu tēva šeipšiftošanai.