es pédéjá laiká domáju, ka cilvéks ir tikai vai nu tikumígs vai nu netikumígs. un tas vienmēr top skaidrs, ne uzreiz, bet parasti ar laiku; ir pilnīgi skaidrs, kuri cilvēki ietver sevī sāpināšanas un cietsirdības potenciālu. it ká šķiet, ka ir simtiem nokrāsu un pāreju, un dzīvesveidu, un visi jau vāra sūdus, un citus sāpina un piekāš, bet tomēr, citiem tas šķiet tikai gadījums un apstākļi, bet citiem - personības pamatiezībe. varbūt, relatīvs vs absolūts skatījums uz morāli. un es tiešām nesaprotu, no kurienes tas nāk. ka citus vada patiesība, bet citus - izdevīgums.