Paldies par norādi, tiku līdz pusei, piekusu, bet turpināšu. Tikmēr sameklēju interviju ar Openheimeru, kurā viņš stāsta, ka filmu veidojis tā, lai to neaizliegtu pašā Indonēzijā. Tāds Glasnostj ēras gājiens, kad upuri ir joprojām pamatīgi iebiedēti, un nekādas izvērtēšanas vēl nav bijis. Par filmas sliktumu un nosodījuma trūkumu runājot, pārliecināja arī viņa stāsts par 1200 safilmētajām stundām un astoņiem gadiem darba. Tādā procesā mierīgi var izveidoties slavenā upura un cietumsarga savstarpējā atkarība. Viņš, režisors, ir tur iekšā, nevis drošā attālumā, "kopā ar vērtētājiem". Un tieši tā viņam izdodas parādīt, ka nekas nav beidzies un ka tādu attiecību potenciāls mūsos joprojām ir saglabājies jebkur, ne tikai tur.