ideja ir tāda, ka baznīca kā svēto sadraudze pārstāv ārpuslaicisko, nevēsturisko, transcendento, hence - nepakļautu pārmaiņām. proti, baznīca kaut kādā ziņā ir nevēsturiska, bet sekulārā pasaule ir vēsturiska, pakļauta dažādām pārmaiņām, utt. taču stāv rakstīts - 'debesis un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs'. tā viņi domā un tas jāciena. kur baznīca 'iet līdzi laikam', lai vai ko tas nozīmētu, baznīca visbiežāk zaudē. jau sākot ar ceturto/piekto gadsimtu.