Šorīt braucu metro un lūkojos nākamajā vagonā, kurā sēdēja un stāvēja cilvēki un arī lūkojās tālāk tukšumā. Droši vien tāpat kā es devās uz darbu. Un es biju tāds pats, šeit dzimis un audzis. Jautāju sev, ko gan es domātu, kā gan es justos kā šejienietis. Interesanti tā ceļojot pieredzēt citas vietas un realitātes un iedomāties sevi citās it kā paralēlās eksistencēs. Realitāte vibrē, un man šķiet, ka reizēm pietiek tikai no cita leņķa uz to paskatīties, lai (pie)redzētu pavisam citu eksistenci.

Tāpēc īpaši ir tie mirkļi, kad Tu vari ar kādu savā redzēšanā padalīties. Un ir fantastiski, ja jūs skatāties vienā virzienā un redzat to pašu. Tad zūd visas subjektīvās sienas un divi cilvēki sapņo vienu sapni, kas ir pasaule.

Tas viss ir vēl jo īpašāk, ja padomājam, cik vispāri laiktelpā ir tādu potenciālo saskares punktu. Tas vispār ir fantastisks (un statistisks) brīnums, ka mēs varam satikt vēl kādu dzīvu būtni un ar to komunicēt, ja padomājam, cik proporcionāli daudz šajā visumā ir tukšuma, aukstuma un melnuma.