Spriežot pēc kolektīva, kurā strādāju, esmu viena no retajām sievietēm, kura nekad un neko nav iegādājusies veikalā Bodyshop.
Šodien ir algas diena un šajā veikalā ir 20% atlaide Bodyshop kluba kartes īpašniekiem. Manas kolēgas atgriežas smaidīgas, smaržīgas un laimīgas ar otrreizējās pārstrādes nekrāsotiem papīra maisiņiem rokās, katrā maisiņā ir ķermeņa losjons ar mango ekstraktu, lūpu balzāms ar tējas koka pigmentu, sejas skurbis ar papaijas gabaliņiem un kāju sviests ar kakao piedevu.
Pārsteigumā ostu visas pudeles un ādas, uz kurām to saturs uzlikts un jāatzīst, ka tas smaržo lieliski.
Es ņemu kolēģes karti un arī dodos uz šo pasaku aromātu veikalu. Jo es gribu tur piederēt, es arī tā gribu un varbūt tieši šodien ir jāizdara kaut kas pirmo reizi.
Ieeju veikalā. Pēkšņi no klusuma izlec divas vienādi ģērbtas pārdevējas, sveicina. Es samulstu gan no straujās kustības, gan no nepazīstamās telpas. Automātiski pagriežos uz labo pusi, fak, vīriešu siena, griežos uz otru (higiēniskā lūpu krāsa par 3.60Ls??), pēkšņi viena no vienādi ģērbtajām sievietēm nāk uz manu pusi ar jautājumu: Jums palīdzēt? – vāks, nē, lūdzu, nevajag nākt man klāt – es metos laukā.
Manu izgājienu var analizēt no vairākiem aspektiem: vai sievietēm ir tipiski, ieejot veikalā, griezties pa labi – jautājums merčendaizeriem. Vai „iešana pie klienta”, kā aktīvās pārdošanas ierocis, ir labākais veids kā pārdot, ja redz, ka klients ir apjucis un nepārzin veikalu – jautājums personālspeciem. Vai sievietē 30 gados, kura nelieto losjonus, skrubjus un sviestus, nav infantilisma pazīmes – jautājums psihologam, un visbeidzot – vai šodien tiešām ir laba diena, lai izdarītu kaut ko pirmo reizi – filozofam.

Apmeklēju filmu Radio pirāti.

F!! cik daudz mūzikas es esmu aizmirsusi - es balsoju par šīs filmas skaņas celiņu kā (vismaz) šī gada labāko:
The Who
David Bowie
Jimi Hendrix
Procol Harum
The Supremes
The Kinks
The Troggs

.. un pāri visam Stay with me (baaaaaabbbbyyyy!!!) Loraine Ellison - šito es lejuplādēju un pie šapmpanieša izkaucu katru vārdu - šī vakara noskaņām:
Where did you go when things went wrong baby?
Who did you run to
And find a shoulder to lay your head upon?
Baby wasn't I there?
Didn't I take good care of ou?
No no, I can't believe you're leaving me
Stay with me baby
Please, stay with me baby
Ooh, stay with me baby


uhh..

Tu esi neglīta, mana mīļā
Melnbaltiem diegiem es šuju tevi katru dienu
Kaut es nekad tevi nebūtu


P.S. Vai tev ir kāds?

Never take life seriously. Nobody gets out alive anyway.

Saņemot kārtējo pļauku par iedomību un neatļautu vieglprātību, es domāju par neglītumu.
Vakar, sēžot sastrēgumā, redzēju kā alkānu vecis sit (acīmredzot) savu sievu mazas meitenes priekšā. Uz Brīvības ielas. Viņa klusēja. Vecis kliedza. Meitene neraudāja – es domāju, ka pie šī skata viņa ir pieradusi.
Tajā brīdī manī nebija domas kāpt ārā no mašīnas un iet palīdzēt. Tajā brīdī es biju aizņemta ar izsūtītu vēstuli, kārtējo āķi, kam ir jānostrādā, kam jādod ne tikai materiāls, bet arī morāls labums, jo Heija raksta: pārstājiet sevi kritizēt, iemīliet to bērnu, kas jūsos mīt, sakiet sev – es sevi mīlu, es esmu labs. Pie katra atteikuma es sevī mazliet nomirstu. Un nav runa par, teiksim tā, projekta lielumu vai apjomīgumu, runa ir par atteikumu kā tādu, kuru es nespēju sagremot, vēl ilgi pēc tam domājot – kāpēc, ja reiz es esmu forša un tā, tad kāpēc man neizdodas tas, kas citiem jau sen ir izdevies, kāpēc es joprojām nemāku braukt ar divriteni?
Tā. Izvēmu. Neglītums ir tik dziļš, ka to dabūt ar sakni laukā uz visiem laikiem nevar. Tikai ielocīt somā un stiept līdzi. Līdz nāve mūs šķirs. Aber vai šķirs?

Mēs nedarīsim neko tādu, par ko mums rīt būtu jākaunās pastāstīt bērniem.

Kāpēc tikai es zinu kā cilvēcei būtu labāk?

Šodien es domāju par uzbudinājumu.
Gadiem ilgi es apmeklēju vienu un to pašu pedikīrmeistari. Tāpēc, ka viņai ir stipras rokas, man patīk, ka viņa kārtīgi izrīvē, izgriež, samasē un izvīlē ziemas iedzīto nogurumu. Sēžot baltajā ādas krēslā es domāju par uzbudinājumu. (Es apmeklēju šo dāmu ne dēļ uzbudinājuma, bet dēļ tā, ka tajā visā ir kaut kas tik skaists. Cilvēkam ir svarīgi, lai pieskaras.)
Tātad – diennaktī laika ir tik daudz, lai izdarītu visu. Un tās ir muļķības, ka laika nav. Tajā brīdī, kad mēs runājam par laiku, tas ir un pastāv. Mūsdienu saziņas līdzekļi rada dīvainu laika izjūtas paātrinājumu, mobilie telefoni, skaipi, mesindžeri un citi mēsli attālina no tām dienām, kad tikšanās laiks un vieta paliek nemainīgas.
Brīdī, kad man masē kājas es elpoju ar diafragmu un domāju par to, ka paldies Dievam, esmu iemācījusies atslēgt pataloģisko uzbudinājumu, kas rodas nemitīgi paātrinot laiku. Līdz spēku izsīkumam.

P.S. Sasodītie reklāmas triki – tās spāņu zemenes kā katru gadu garšo pēc ūdens.

Es varu arī paklusēt.
Ko arī vajadzēja pierādīt.

Buča.

Šodien es domāju par šampanieti. Vienmēr, kad eju ciemos, nesu kādu ciemkukuli. Nezinu kāda ir šīs tradīcijas vēsture, bet acīmredzami es neesmu tās vienīgais upuris, jo, kad ierodas pie manis ciemiņi, tad arī tie nes kukuli.
Es domāju, ka varbūt tas ir tāda padomijas atrauga, mēs daudzas lietas darām tāpat kā toreiz tikai tāpēc, ka mēs esam tā pieraduši. Mana mamma uz jubilejām joprojām griež rosolu un kukina līdz spēku izsīkumam tāpēc, ka ir jubildeja un tā ir jādara, jo mēs vienmēr tā darām.
Paaudzes mainās, bet dažas tradīcijas mēs tomēr ievērojam katrs savu iemeslu pēc – pieklājības, elegances, atmiņu vai krīzes dēļ.
Tomēr man liekas, ka, ierodoties uz vakariņām, uz kurām pats esi pieteicies, būtu tikai normāli namamātei atnest pudeli vīna. Šampanieša? Puķi? Par to, ka viņa (tobiš es) ir kurinājusi grilu un pirkusi sēni, ko pagatavot uz tā.
Rezumē – postpadomju jaunatne šādas tradīcijas nepazīst. Vai arī dzer šampanieti uz pieaugušo rēķina. Tas manī rosina domas par sabiedrības normām. Un vecuma cenzu. Arī.
Purkš.

Veltījums.
Fragmentāri no "Purkšķināšanas māksla jeb kaunīgā artilērista rokasgrāmata".


"Definīcija: Purkšķis veidojas no gaisa maisījuma, kas reizēm no organisma izlaužas ar troksni, bet reizēm klusām un nemanāmi. Purkšķis ir gāze vēdera lejasdaļā, tas rodas no atdzisušu gļotu uzkrāšanās; vājš siltums tās atlaidina, atmiekšķē, bet pilnīgi neizšķīdina. Pēc zemnieku un vienkāršo ļaužu domām, purkšķis rodas, ja uzturā lieto dažas vielas vai pārtiku, kas uzpūš vēderu. Vēl to var definēt kā saspiestu gaisu, kas, meklēdams izeju, skrien pa ķermeņa lejasdaļu un galu galā steidzīgi izlaužas, kas atradis izeju. Izeja, par ko mēs runājam, ir tūplis - gan ar blīkšķi, gan bez tā: brīžiem daba to izdzen bez piepūles, brīžiem jāņem talkā māksla, kas ar šīs pašas dabas palīdzību padara purkšķa radības vieglākas, sagādājot apmierinājumu, bieži vien pat baudu."

"Purkšķu iedalījums.

PETARDES - skanīgākie purkšķi, skaļš blīkšķis, ko rada sauso gāzu palaišana. LIELĀ PETARDE - ir pilnskanis jeb skanenis. Lielais petardes purkšķis jeb viengabalainais pilnskanīgais purkšķis izpaužas ar lielu troksni ne tikai tādēļ, ka to rada plašs un liels kalibrs, kā tas mēdz būt zemniekiem, bet vēl jāņem vērā arī to vēju daudzums, ko izraisa ievērojamā gāzes radošo produktu kvantitāte vai arī kuņģa un zarnu dabiskā siltuma vienmērīgums. Šo neatkārtojamo purkšķi-fēniksu var salīdzināt ar lielgabala vai milzu pūšļa sprādzienu vai varenu ērģeļu dvesmu.
MAZĀ PETARDE - galvenokārt tiek saukta par pusskaneni. Izlaužas ar mazāku blīkšķi nekā lielais, iemesls tam var būt pārāk šaurā atvere vai pārmērīgi šaurais izvadkanāls, gan arī zarnās ieslēgto vēju niecīgais daudzums. Šos purkšķus iedala dzidrajos, vidējos un aspirētajos.
DZIDRAIS PURKŠĶIS - Īstajam purkšķim jeb dzidrajam purkšķim nav nekādas smakas vai arī tā ir tik niecīga, ka purkšķim nav pietiekami daudz spēka šķērsot telpu, kas atrodas starp izejas punktu un klātesošo deguniem. Latīņu vārds 'crepitus', kas apzīmē purkšķi, nozīmē vienīgi troksni bez smakas. Šis purkšķis ir pusskanīgs jeb mazs, tas sastāv no ļoti sausas un smalkas matērijas, kas, maigi virzīdamās pa ļoti šauru izvadkanālu, tik tikko varētu aizpūst salmiņu. Prasati to sauc par jaunkundžu purkšķi, tas nesatrauc jūtīgus degunus un nav tik piedauzīgs kā bezde vai masona purkšķis.
ASPIRĒTAIS PURKŠĶIS - mazs pusbalsīgais purkšķis, veidots no mitras un tumšas matērijas. Lai rastos kaut abstrakts vispārējs priekšstats par to, vislabāk šo purkšķi salīdzināt ar zoss purkšķi, un nav svarīgi, vai to palaidis plats vai šaurs kalbirs, jo tas ir ļoti vārgulīgs kā nelaikā dzimis auglis.
VIDĒJAIS PURKŠĶIS - it kā atrodas tieši vidū starp dzirdo un aspirēto purkšķi, jo to veidojošā vienveidīgā matērija gan kvantitātes, gan kvalitātes ziņā ir visai viduvēja, un, kaut arī barība ir labi sagremota, purkšķis bez mazākās piepūles izlaužas ārā pats, jo atvere nav ne pārāk cieša, ne pārāk atvērta.
MASONU PURKŠĶIS (biezais purkšķis) - vairākas reizes mēģinot izlauzties, ceļā sadūries ar dažādiem kavēkļiem, griežas atpakaļ, bieži vien noskrien to pašu ceļa gabalu, sakarst un dažādās vietās uzsūc taukainas vielas, ko pa ceļam parāvis sev līdzi; tādējādi, pats sava smaguma nomākts, tas atrod patvērumu ķermeņa lejasdaļā, un, tā kā to apņem plūstoša matērija, kas pati gaida kaut mazāko kustību, lai varētu izlauzties, tad beidzot purkšķis izkļūst ārā, bez lieka trokšņa aiznesot sev līdzi visu ieguvumu.
BEZDE (mēmais jeb sievišķīgais purkšķis) - savā ceļā tika traucēta un aizturēta, veicot to pašu ceļojumu, ko masona purkšķis: arī tā uzkarsējas, daļā apkrāvusies ar taukainām daļiņām, priecīgi izkļūst ārā pa lejas teritorijām, un vienīgā atšķirība ir tā, ka, sastopot sausus un izkaltušus apgabalus, tā neuzsūc jaunus labumus, bet, noslogota vienīgi ar to, ko sastapusi ceļā, atrod izeju bez jebkāda trokšņa un izlaužas ārā ar visnejaukāko smaku."

Gatavojoties Eirovīzijas starptautiskajam dziesmu konkursam no 16. aprīļa Rīgas ielās sāks kursēt Eirovīzijas tramvajs.

Izlasīju kolosālu sentenci:
Gribošu sieviešu ir vairāk nekā varošu vīriešu.

Vai tā ir?

Sauciet mani par Gantenbeinu.
No šodienas.
Vai nesauciet vispār.

Čau. Poliklīnika.
Rīts sācies ārstu manierē - man sāp zobs, vēl vajag pāris receptes pret pleca raustīšanos. Un tas viss no mīlestības trūkuma. Bliež pa šīm vietām ne jau fakbodiji vai bijušie/esošie/nākošie. Ar vienu sitienu no kājām mani triec nost vistuvākais. Precīzi, mērķtiecīgi un pa sāaaaaaaaaaaaaaaaaaapīgo tā, ka gribas pateikt visus mātes vārdus- bļēķ, māķ, fak, zēbē, začem ja ķebja ražala? Nobimmbājos pa ceļam, tagad sēžu ar sapampušām acīm, skatos vai vēl kāds maita neuzbrūk.
Viņai ir 8 gadi. Man trīsdesmit. Interesanti. Kurš uzvarēs cīņā par varu?

(Čau! Ko tu dari?
Čau. Vēroju savu aknu.)

Manu meitu (un arī mani) vienmēr ir sajūsminājusi pilsēta Nākotne. Mēs pat reiz braucām ekskursijā uz Nākotni, lai redzētu kāda tā ir.

Šorīt pie luksofora piestāja Nākotnes desu kombināta buss. Es savai meitai saku - skaties! re kur Nākotne! Meita atbild: kāpēc tur desas uzlīmētas? Es atbildu: tāpēc, ka Nākotne ir gaļas kombināts!

Un tad es aizdomājos par šo sentenci - nākotne IR gaļas kombināts.

Šorīt ienācu kantorī un savai sekretārei nodziedāju Guten Morgen sagt die Sonne. Uz ko viņa atbildēja: "Ir tikai divi varianti tavam garastāvoklim - vai vakar dzēri vai bija labs sekss.".
Tagad domāju par secinājumu izdarīšanas kārtību. Bet labs. Man patīk.

-kad tu no rīta pamosties Pūk,- Sivēns ierunājās,- par ko tu iedomājies pirmais?
-kas būs brokastīs, Pūks atbildēja. - Un tu sivēn? Par ko Tu iedomājies?
-es domāju, kas šodien notiks tik naparasts un aizraujošs,- Sivēns teica.
Pūks domīgi paklanīja galvu.
-Tas ir viens un tas pats,- viņš teica.

Paskaidrojums iepriekš izteiktajai sentencei par skaisto.

Vārdi, dzimumi, notikuma vieta un laiks ir izdomāti un sakritības nejaušas. Ja kas - lai nesanāk ieberziens kā Bargajam.

Piektdienas vakars, sēž trīs. Dzer vīnu. Ēd sieru. Runā par visu kaut ko. Mājās katram ir kāds, kurš gaida. Vīns. Siers. Runas. Vīns. Runas. Vīns. Siers.
Starp diviem no tiem ir simpātijas. Bet mājās visiem ir kāds, kurš gaida. Trešais, vīna saguris, aiziet mājās. Pie tā, kurš gaida. Jau miegā. Tāpēc, ka ir trīs naktī.
Divi, kuri palika, kam arī ir mājās kas gaida, runā par visu kaut ko. Vīns un siers. Tie divi nonāk līdz kopējai izteiksmei. Pirmais saka: Zini, tu man patīc. Es labprāt ar tevi mīlētos. Es zinu, ka tev ir vīrs un divi bērni. Un man sieva. Es zinu, ka mēs abi to pārdzīvosim rīt. Un es tāpat tagad nevarētu, jo esmu par daudz dzēris. Es tikai gribu lai tu to zini.
Tie divi iziet ārā pīpēt. Pīpē un apskaujas. Tā silti. Trešais, iedams uz tualeti, caur sava nama durvīm to ierauga un paliek skatīties. Kā mīlestība noris TAGAD.