par neglītumu
Saņemot kārtējo pļauku par iedomību un neatļautu vieglprātību, es domāju par neglītumu.
Vakar, sēžot sastrēgumā, redzēju kā alkānu vecis sit (acīmredzot) savu sievu mazas meitenes priekšā. Uz Brīvības ielas. Viņa klusēja. Vecis kliedza. Meitene neraudāja – es domāju, ka pie šī skata viņa ir pieradusi.
Tajā brīdī manī nebija domas kāpt ārā no mašīnas un iet palīdzēt. Tajā brīdī es biju aizņemta ar izsūtītu vēstuli, kārtējo āķi, kam ir jānostrādā, kam jādod ne tikai materiāls, bet arī morāls labums, jo Heija raksta: pārstājiet sevi kritizēt, iemīliet to bērnu, kas jūsos mīt, sakiet sev – es sevi mīlu, es esmu labs. Pie katra atteikuma es sevī mazliet nomirstu. Un nav runa par, teiksim tā, projekta lielumu vai apjomīgumu, runa ir par atteikumu kā tādu, kuru es nespēju sagremot, vēl ilgi pēc tam domājot – kāpēc, ja reiz es esmu forša un tā, tad kāpēc man neizdodas tas, kas citiem jau sen ir izdevies, kāpēc es joprojām nemāku braukt ar divriteni?
Tā. Izvēmu. Neglītums ir tik dziļš, ka to dabūt ar sakni laukā uz visiem laikiem nevar. Tikai ielocīt somā un stiept līdzi. Līdz nāve mūs šķirs. Aber vai šķirs?