Ilmārs Šlāpins: "А вы умеете жить?"
Rodions Sčedrins: "Жить не умеет никто. Даже этот... Джизас Крайст."

Šodien es domāju par līniju.
Ļoti ilgu laiku es stāvu un gatavojos pārkāpt, bet patiesībā tas, ka nevaru to izdarīt ātrāk liecina vien par to, ka nevajag.
Nu, lūk. Līdz ar Jāņu ugunīm es pārkāpu vienai tādai līnijai. Un es jūtos satriecoši. Es teicu un vēlreiz saku paldies, ka man palīdzēji.
Blood, sweat and tears. Un viss notiek tieši tā. Un ir labi.


P.S. Сладкая ты мая. Dievinu krievu valodu.

"Visi lohi, es super."

versus

"Es esmu kruts, tu nē."

Kurš labāk?

Soft drinks and computer brands play the role of deities of culture. They are creating our most powerful iconography, they are the ones building our most utopian monuments, they are the ones articulating our experience back to us - not religions, not intellectuals, not poets, not politicians.

Nesen sapnī redzēju savu draugu, kam griežu matus. Dzīvē viņam ir ļoti skaisti un gari mati, kas smaržo nevis pēc šampūna, bet pēc matiem, nu tiem īstajiem matiem, kad parfimērija bija pazīstama tikai augstmaņu aprindās.
Manā sapnī viņš centās slēpt galvas kreiso pusi ar savu roku, tad es ieraudzīju, ka daļa matu ir izrauta. Ne tā, ka līdz saknēm, bet norauta puse no garuma. Es viņam teicu, ka nevar tā, ka jānogriež visi vienādi, ko viņš negribīgi ļāva darīt. Es atceros, ka saudzīgi izgriezu nelielu grebeni un pārējos pielīdzināju maksimāli nezaudējot garumu.
Bet pats iespaidīgākais sapnī nebija fakts, ka pēc sapņu grāmatas kāds viņam ir atņēmis laimi un labās lietas, ko nozīmē mati, vai es mēģināju glābt, kas vēl atlicis, bet smarža, sajūta pirkstos un visā ķermenī, kad griezu matus.
Svētdien, malkojot alu, viņš ieteicās, ka gadiem neesot bijis pie friziera. Un es griezu gan grebeni, gan pielīdzināju, atstājot maksimālu garumu. Tie mati smaržo un ir tieši tādi, ka redzēju pirms tam.
Es gribu tev pateikt lielu paldies par šo intīmo brīdi, kas man deva iespēju mīlēt un būt mīlētai šajās 30 minūtēs. Es tur ieliku visu. Pa īstam.

Pret rītu nebija nodziedāta tikai valsts himna.

Šodien mūsu kolektīvā tiek risināta attiecību tēma.
Dienas jautājums:

Kā uzaicināt uz randiņu zobārstu no Azarbaidžānas, kurš slikti runā latviski, bet jauki smaida?

"Šādā dzīves īstenības mijkrustu traģikā es atceros visu, visu. Piedod, man, ka viss bija tieši tā, kā bija. Bet divas dzīves mums nevienam nebūs, kālab izlīgt jāpaspēj vēl šajā. Tas mirklis, kad ir par vēlu, pienāk tik pēkšņi."

Izlasīju rakstu Dimitera blogā. Tieši šodien man liekas, ka tas ir labākais, trāpīguma nozīmē, ko varēju izlasīt. Tas mielo manu dvēseli kā Stokholmā dzertais mežrožu ķīselis.

Esmu gatavs apēst tevi.
Ieskatīt aiz plakstiņiem.
Ieklausīt caur ausīm iekšā.
Aptaustīt un iespurgties.

Šorīt braucot uz darbu, ieraudzīju uz sētas uzrakstu.
Kaut arī pa šo maršrutu braucu katru rītu, es domāju par to, kāpēc tieši šorīt to ieraudzīju.

Sex with ex.

Čižiks - un - gatavs!

Šodien es domāju par vārdu rašanos.
Nesen uzzināju, ka krievu (it kā) lamu vārds Пиздец, patiesībā nav tikai saistīts ar sieviešu ģenitālijām, pat ne tuvu.
Suns Пиздец parādās slāvu dēmonoloģijā, ikonogrāfijā, bet lielākoties tautoloģijā – pieckāju suns (nenosakāmas šķirnes – pēc izskata līdzīgs bernes aitu sunim, tikai pelēkā krāsā), visbiežāk attēlots kā norāvies no ķēdes – kaklā ir siksna, pie tās gabals ķēdes.
Пиздец galīgi nav nekas pozitīvs, jo tiklīdz tas parādās, tā ir p. Starp citu, Пиздец dzīvo arī mūsdienu literatūrā – Peļēvina cienītāji suni Пиздец satiek romānā „Generation П” – „хромой пес Пиздец с пятью лапами. В древних грамотах его обозначали большой буквой "П" с двумя запятыми. По преданию, он спит где-то в снегах, и, пока он спит, жизнь идет более-менее нормально. А когда он просыпается, он наступает”.

Ar šo es gribu teikt, ka ne vienmēr vārdam ir tikai viena nozīme. Sveiciens Artim Svecem.

Es eju. Visu laiku.
Šobrīd esmu apstājusies, lai iedzertu kafiju, nomazgātu rokas, atpūstos, nomierinātos. Un tikai.
Rīt es atkal iešu.

Šodien es domāju par klusēšanu.
Varbūt tas raksturīgs manam zvaigznājam, sievietēm vai sievietēm ap trīsdesmit, nezinu, bet man ir ļoti svarīgi paklusēt. Kaut stundu dienā pabūt divatā ar sevi, sevi tīro, sevi meta, klusumā. Pajautāt kā tev iet. Paskatīties spogulī un teikt: es tevi mīlu un pieņemu. Es vispār domāju, ka cilvēku galvenā problēma ir mute. Jā. Gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē – ar to var sadarīt daudz liekas, nevajadzīgas un sāpīgas lietas. Labās lietas tiek darītas savādāk.
Gatavojoties sesijai manās rokās nonāca „Zvaignes” 1988. gada I. Kanta Praktiskā Prāta Kritika. Tā kā šī grāmata periodiski ir nepieciešama dažādu filosofisku triku veikšanai, nolēmu to nokopēt un konstatēju, ka grāmatā, pēc Kūļa ievada, katra otrā lapaspuse ir tukša. Nenodrukāta. Es domāju, ka tas ir kāds tehnoloģisks brāķis. Bet līdz ar šo, es ieraudzīju ko citu. Tā nebija Kanta griba, noteikti nē. Grāmatā pašā gudrība un viedums nav atrodas, tas ir implicīts, to ir jāmāk paņemt. Bet sakarā ar klusēšanu, es iedomājos, ka tieši šī ir brīnišķīga grāmata, jo katrā otrajā lapaspusē tā piedāvā paklusēt.
Esmu dzirdējusi, ka sliktās lietas, notikumi un sapņi ir jāstāsta ārā, jāraksta nost utt. daļēji es tam piekrītu, taču līdz šim es aprobežojos ar no-rakstīšanu, man liekas, ka runāšana noved pie atbildības uzvelšanas, ievilkšanas komūnā. Izkratīt sirdi vajag. Tāpēc man ir Lilija. 10Ls stundā. Bet vai tā ir arī ar labajām lietām? Vai runāšana nenoved pie vēl neīstenotas idejas kapa?
Tātad jautājums – vai klusēt nav cilvēka dabā? Ja reiz pieņem, ka valoda ir vienīgais, kas nošķir cilvēku no pārējās dzīvās dabas?

Šai aprēķinā jābūt kļūdai. Pārāk vienkārši
tev iznāk: divreiz divas sienas- liktenis
vai pienākums. Un divreiz divas rokas-
vēl nenoskaidrots uzceļamo sienu skaits.
Es zinu diezgan daudz par tavām divām rokām,
par mijkrēšļa un gaismas attiecību vēnās,
par ledu pirkstgalos un bezjēdzīgi maigo ādu.
Par sienām zinu maz. Par logiem- vairāk.
Par durvīm- pietiekami daudz, lai nešaubītos,
ka rēķinot tās jāņem vērā. Durvis
var atvērdamās visu pārsvītrot.

Šodien es domāju par literārās izteiksmes veidiem.
Liriskais tēls ir autora fantoms – kaut kas, kas ir redzēts, justs, bet fiziski nepastāvošs, pareizāk sakot – pastāvošs tikai autora galvā (apziņā). Par cogito duālo problēmu runāja Dekarts, sak` cogito ir tīrs metalīmenī, tiklīdz cogito pastāv konkrētā ķermenī, tas kļūst subjektīvs.
Tātad – jautājums – ja autoram uzrodas fantoms, viņš to uzliek uz papīra (datora), vai tas kļūst par brīdi, kad tam jāuzņemas atbildība par rakstīto? Ja teksts ir rakstīts 1. personā, tad tas automātiski kļūst par savas personiskās pieredzes atreferēšanu? Ja tas ir trešajā, tad tiesa spriež bargu (Bargā) tiesu?
Tātad – teksts bez konteksta ir grūti uztverams, tas lai paliek dienasgrāmatu tipa lietošanai. Bet ja reiz mēs runājam par atbildību, tad bez pretenzijas uz ko vairāk kā blogošanu savā dienasgrāmatā, no autora pieprasīt atbildību par fantomnotikumiem vai situācijām pieprasīt nav jēgas un arī nebūtu godīgi. Literatūra ir, manuprāt, vienīgais lauks, kurā vēl atļauts melot oficiāli. Melot, izlikties, iztēloties un fantazēt, nēsāt maskas un būt citam es.

Šodien es domāju par deminutīvu. Līdz šim man likās, ka tas ir bērnu dienu niķis, vai varbūt savāda tīneidžeru sociālā slāņa piederības zīme. Līdz es iepazinu dažas trīsdesmitgadnieces, kuras deminutīvu savā valodā nēsā un auklē kā izmirstošas sugas dinozauru.

Definīcija: Atvasinājums, kas apzīmē kaut ko mazu vai mazāku salīdzinājumā ar motivētājvārda nosaukto reāliju. Latviešu valodā lietvārda deminutīvus parasti darina ar piedēkļiem -iņ-, -īt-, -el-, -ēn-, -uk-, piemēram, nams — namiņš, laime — laimīte, kāja — kājele, pīle — pīlēns, brālis — brāļuks. Deminutīvi var izteikt pozitīvu vai negatīvu emocionālo attieksmi, piemēram, meitiņa, dēliņš un deputātiņš, priekšnieķelis.

-Sveika, prieks iepazīties un ar atgriešanos no dekrēta! Tevi visi sauc par Bitīti, kāds ir tavs īstais vārds?
-Kristīnīte!

Šodien es domāju par neglītumu.
Nekas nevar pastāvēt bez otra, bez atskaites punkta. Neglītums nav skaistā trūkums, bet tā otra puse, bez kuras pirmais pastāvēt nevarētu. Katrai situācijai novērtējums tiek dots pret iepriekš piedzīvoto, tobiš, es nevaru teikt, ka kaut kas ir labs, ja nezinu, ka ir kaut kas slikts vai otrādi.
Neglītumam, sliktai dūšai, medaļas otrai pusei, teiksim tā, ir savs biedējoši pievilcīgais šarms. Īpatna dziesma, bez kuras notīm dziesma nav pilnīga, tad sanāk haoss, kas nav aptverams, jo tikai sistematizējot, izslēdzot anomālijas, rodas harmonija, uz kuras jātiecas.
Tātad, es zinu kāpēc man ir slikta dūša, un es par to priecājos.

Vai šeit ir kāds, kurš grib apmaldīties kopā ar to, kurš grib meklēt to pirmo?

šo es saņēmu no kolēģes, kura man aizdeva savu Bodyshopa karti:

Atbilde kolēģei, kas paņēma manu karti.
Par piederību .
Kolēģe nemaz negribēja pirkt Body shop sviestkrēmus otrreizējas pārstrādes maisiņā. Kolēģe gribēja nopirkt lūpu balzamu par 0.60 Ls veikalā Drogas, kur pārdevēja ar pircēju automātiski sasveicinās tērpta optimistiskas krāsas rozā t krekliņā ar nobeiguma teikumu lauzītā latviešu valodā „ Jusu krediitkarte”….

Patiesībā Kolēģe negribēja vispār neko pirkt, viņa tikai apsatraka par to, ka otras Kolēgas smarža bija viņas nāsīm tīkama. Ne jau Kolēga izvēlējās iet uz Body shopu un darīt kā visas, bet gan viņas viena no maņām DEGUNS.
Kolēga pakļāvās savam DEGUNAM, viņai patīk tikt pakļautai, būt smaržu verdzenei DEGUNS ir uzvarējis . Nākamais solis būs atkal uz Body shopu, tikai jau slepeni no DEGUNA.
Un šie jautājumi nav ne pie psihologa, ne pie filozofa un vissmazāk pie merčendaizera. Šie jautājumi ir jāuzdod LORam.


Bučas