par vārdiem
Šodien es domāju par vārdu rašanos.
Nesen uzzināju, ka krievu (it kā) lamu vārds Пиздец, patiesībā nav tikai saistīts ar sieviešu ģenitālijām, pat ne tuvu.
Suns Пиздец parādās slāvu dēmonoloģijā, ikonogrāfijā, bet lielākoties tautoloģijā – pieckāju suns (nenosakāmas šķirnes – pēc izskata līdzīgs bernes aitu sunim, tikai pelēkā krāsā), visbiežāk attēlots kā norāvies no ķēdes – kaklā ir siksna, pie tās gabals ķēdes.
Пиздец galīgi nav nekas pozitīvs, jo tiklīdz tas parādās, tā ir p. Starp citu, Пиздец dzīvo arī mūsdienu literatūrā – Peļēvina cienītāji suni Пиздец satiek romānā „Generation П” – „хромой пес Пиздец с пятью лапами. В древних грамотах его обозначали большой буквой "П" с двумя запятыми. По преданию, он спит где-то в снегах, и, пока он спит, жизнь идет более-менее нормально. А когда он просыпается, он наступает”.

Ar šo es gribu teikt, ka ne vienmēr vārdam ir tikai viena nozīme. Sveiciens Artim Svecem.