Tu man patīc. Es gribu ar tevi mīlēties.
Tu?

Riktīgs Tarkovska Spolgulis.

Skolas laikā bija reiz tādas atmiņu klades – tur bija jāatbild uz dažādiem jautājumiem – mīļākā aktrise, dziesma, kā sauc tavu mammu. Es nekad nevarēju atbildēt uz jautājumu par labāko draugu – man bija kauns par to, ka man tāda nebija, tāpēc es rakstīju visur Ieva. Mana mamma ir Ieva, taču nekad neesam bijušas draudzenes. Vienkārši cita sievietes vārda galvā man nekad nav bijis.

Sestdien mans brālis jautāja kas būtu pēdējais, ko es gribētu piedzīvot pirms nāves. Es to zināju jau pirms šī jautājuma. Es zinu arī ko es ierakstītu tajās stulbajās atmiņu kladēs. Tikai tagad es nekaunos no tā, ka ar cilvēkiem man nevedas. Šonakt, guļot uz grīdas pie savas 5mēnešus vecās suņu meitenes, kurai masēju krampī sarautās kājas, es sapratu, ka nav nekā tiešāka, nesavtīgāka un tūlītējāka par mīlestību. Mīlestību te un tagad.

Šodien mans bijušais, kurš mīlot mani, bet guļ ar mazgadīgu mauku, uzdāvināja 30 saules pilnas narcises. Ieliku guļamistabā. Fonā Augusta dāvināts zivju lakats.
Tagad domāju kā man būt.

Vakar mana meita, aizklājusi ar roku datora ekrānu, pasauca mani: „Mammīt, atnāc, man tev ir pārsteigums!”. Tā bija zip.lv sludinājumu sadaļa „vīrietis meklē sievieti”. Pavadījām vakaru apskatot anketas un fotogrāfijas.
Viņai ir 8 gadi.
Kā man būtu pareizi jāreaģē uz šo?

I love your love action
Lust's just a distraction
No talking, just looking
Watching your love action

Šovakar es domāju par to, kas IR un ir dots.
Konjunkcija ir patiesa, ja patiesi ir tās elementi. Tobiš, ja kaut vienā tavas sistēmas elementā pats sev esi samelojis, tā sabrūk. Un arī tad, kad paņem rokās savu ES, TAGAD un ŠODIEN, tā vienalga analīzes brīdī jau ir pagātne un automātiski iekļaujas kritikā, kura pēc definīcijas ir nerezultatīva. Jo tikai pagātne ir tas, kas mums ir. Un analīze ir tikai un vienīgi pagātne. Un tas ir tas, kas ir dots.
Raugi. Prāts, kas neatrodas telpā, strādā ātrāk, nekā gribētos. Ķermenis dzīvo telpā un laikā, tas IR un funkcionē. Bet šeit es nonāku pie termina “būt mirušam”. Mana psihoterapeite uzskata, ka būt mirušam nav nekas slikts- galu galā, tūkstošiem cilvēku tā dzīvo, viņi taču IR. Manā dzīvē notiek viss, ko es vēlos. Un tas man ir dots.
Bet es domāju par to, kā šo spēku koncentrēt un modelēt tā, lai tas attiektos uz nākotni. Stimuls – reakcija, nevis otrādi.
Griba pastāv tāpēc, ka cilvēka smadzeņu darbība atrodas aktivitātē. Griba ir vienīgais, kas IR, bet vai tas ir dots un kur ķēdē “stimuls - reakcija” tas atrodas, es pagaidām nezinu.
Es zinu to, kas IR un ir dots telpā – mani suņi. Mežparks. Salipuši makaroni aiz nagiem. Tekošs deguns. Cigaretes pēcgarša. Grego. Mani bijušie un viņu draudzenes. Plastilīns. Tējas krūze (“Miegam un mieram”). Bet to, kas IR psihē (dvēselē), ir grūti konstatēt, tāpēc, ka būt mirušam nozīmē pastāvēt telpā, bet ne tālāk. Ne vairāk.
Tātad. Secinājums. Es nedzeru jau 24 nedēļas un 3 dienas. Varbūt vajadzētu atsākt.

"Zini, viņš tomēr ir muļķis."

"Kāpēc tu tā domā?"

"Šodien sekss ir visur. Televīzōrā, mašīnā, restorānā. To var dabūt viegli un visur, un ja vēl esi jauns un ar izskatīgu purniņu. Bet partneri, kurš kurina māju un kopj tavu zirgu tik vienkārši dabūt nevar."

"Paldies. Vismaz tu to saprati."

Vot tā. Vecums nenāk viens. Tas nāk ar viedumu.

Jebkurš vīrietis ir daudz pievilcīgāks uz sava auto fona.

lietas par kurām es priecātos Valentīndienā:

1. Cabernet Sauvignon Sunrise
2. filma The Secret
3. jaunā Staburadzes siera kūka
4. puķes, dzeltenās (any kind)
5. 10h miegs
6. kompliments par jebko, kas saistīts ar mani
7. muguras kasīšana pirms miega
8. Kačāna lekcija par apziņu
9. kārtīga buča uz pieres

P.S.
10. jebkas, ja vien tu būtu mājās

Ananasu konfektes, citrona ledenes, īrisa stanga. Lipīga cukurmeitene grābj pilnu karoti gotinas savam brālim iekš Kristus. Skolas barība. Maitā vēderu. Viņa Majestātes Karaļa cukurbeķeris un pastiļu piegādātājs. Dievs. Sargi. Mūsu. Uz troņa sēdēdams, sarkanas sukrenes nosūkā baltas.
Drūms jauns imkietis, kas stāvēja siltos saldos izgarojumos ārpusē pie Greiema Lemena saldumu vārītavas, iespieda garām ejošajam Blūmam rokā skrejlapu.
Atver sirdi.
Blū... Es? Nē
Blūd ov de Lem. Tā Jēra asinis.
Viņš lasīja, un lēnas kājas lasot viņu nesa uz upes pusi.

Šodien es domāju par NEKO darīšanu.
Starp steidzīgām darba sarunām, galvassāpju nomocīta, iebraucu mājās stundu pagulēt. Es nogūlos „miroņa” pozā, uzsāku dziļo diafragmas elpošanu un domās aizgāju uz saulainām dienām.
Mana psihiatre nesen uzdeva jautājumu, vai es zinot ko nozīmē darīt neko un kad es pēdējo reizi esmu darījusi neko. Raugi, cilvēks ir tāds dzīvnieks, kurš pat miegā, jebkurā stāvoklī, kamēr vien viņa dzīslās rit asinis, DARA. Tātad NEDARĪT neko nav iespējams. Bet darījusi NEKO es neesmu ļoti sen.
Lūk, saulainās dienas kā reizi bija tās, kurās pēdējo reizi pirms gadiem četriem darīju neko. Tā bija maza mājele ar dzeltenu fasādi Inčupē, pilna ar veciem dīvāniem, kuri smaržoja pēc mitruma, ar ledusskapi, kurš dūca tik skaļi, ka uz nakti tas bija jāizslēdz. Ar dīvainu tanti, kura dzīvoja mežā pie sliedēm, kurai es katru vakaru nesu ēst. Viņa nekad neteica paldies un to paņemdama nekad neatskatījās.
Tās bija kolosālas dienas, mājā visu laiku kādā no istabām spīdēja saule, un es, tai sekodama, pārvietojos no vienas istabas uz otru, gulēju un darīju neko. Vakarā es gāju darīt neko uz jūru. Tas bija sen, bet tās bija labākās dienas, kurās es atgriežos katru reizi, kad meditēju, jo tikai caur to es spēju nomierināties.
Es nezinu vai šodien es tā prastu. Varbūt tā ir skaistākā un tīrākā manas pagātnes daļa, varbūt tādēļ tā ir tik tīra, ka pagātne.
Aprīlī es braukšu uz Avishai Cohen koncertu. Es iedomājos, ka es varētu vismaz mēģināt darīt neko. Pie grāmatvedes uzrakstīju atvaļinājuma iesniegumu. Tātad – 10 dienas. Es sev apsolu vismaz mēģināt.

1. miers
2. piedošana
3. māte
4. neglītums
5. beidz runāt par hēgeli, iedod buču
6. tas, kas neskaitās
7. 11
8. Avishai
9. mīlēt
10. izdarīt

vot

Cilvēka prātu vienā viņa izziņas jomā piemeklējis savāds liktenis: viņu nomāc jautājumi, no kuriem viņš nevar izvairīties, jo pati prāta daba tos uzdevusi, taču viņš arī nevar uz tiem atbildēt, jo tie sniedzas pāri jebkurai cilvēka prāta spējai.

Izgāju testu vietnē draugiem.lv par to kas es esmu.
Filosofs. Mana stihija esot zeme. Mani esot viegli aizkaitināt, bet bīstami ar mani draudzēties, jo es ātri pieķeros.
Nu, re. Es visu mūžu meklēju kas esmu, bet te tiek piedāvāta kolosāla iespēja tikai par vienas sms cenu 0.35Ls uzzināt visu. Arī saderību ar citiem, kuri no manējiem testu ir pildījuši. Ideāla saderība man esot ar vīrieti, kurš pateica, ka sekss pieradinot. Tāpēc mēs jau pusgadu sazvanāmies bieži un ejam kopā uz teātri, bet starp mums nekā nav. Jo tas pieradina.
Acīmredzot tas ir slikti. Pierast, es domāju. Jo tam, kas ir patīkams, cilvēks nepretojas. Vai pretojas aiz bailēm, ka tas var kļūt tik patīkami, ka no tā, kad būs pienācis laiks, būs sāpīgi atvadīties. Es domāju šajā sakarā, ka varbūt labāk ieskriet ar galvu sienā un pielikt punktu – ja reiz kumoss, kurā esmu iekodusies nav nokožams, tad labāk nejust garšu un rast prieku citur. Citos testos, es domāju. Sākt lasīt Cosmo un zināt ko nozīmē būt stilīgai un seksīgai. Zināt kurš seksīgais ir redzēts kopā ar kuru seksīgo. Jo tas neskaitās.
Cilvēka uztvere ir ierobežota. Gan jutekliski, gan formas ziņā. Bet aktuāls ir jautājums – kāda ir tā īstā realitāte, kurā es esmu; kas tajā ir dots pa īstam un kas ir tikai šķitums, jo reizēm šķitums ir tik īsts, ka liek dzīvot tikai tā dēļ.
Tā es te sēžu, tagad, zinot visu par sevi, un spekulēju ar Kantu. Man, starp citu, sestdien par TPK ir eksāmens..

Es neesmu Tavs tips.

Neviens un nekad man nav uzdāvinājis šampanieša pudeli ar infantīlu mīksto sirdi "I love you" (2.99Ls).

P.S. Es mīlu tevi. Laizi mani. Bez atbildības.

Dzīvot ilgi. Un bieži.

Epiphaneia ir grieķu vārds – atspīdēšana, atklāsme. Epifānijas ir literatūras vēsturē maz minēts žanrs, tie ir mazi impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti. Reizēm šie impulsi var likties pretrunīgi, reizēm, kā jau impulsi, tie tādi arī ir, bet visu grāmatu impulsu kopgājiens ir no piedzimšanas līdz jaunai piedzimšanai. Lai jūs nebauda vārds Nāve, lai jūs nebaida pašizcīņas smagums, uzvar piedzimšanas ritmi.

Reizi gadā apstākļu spiesta, uzzvanu savai mūža mīlestībai.
Vienojāmies par kopēju sadarbību, taču 2 minūtes pēc sarunas es sapratu, ka dzīve piedāvā tūkstošiem citu sadarbības partneru, un patiesībā, zemapziņā tas ir iemesls man viņu satikt.
Un te arī viņš zvana un saka, ka tā tomēr nav laba doma. Jautā kā man iet un sarunas beigās novēl veiksmi. Es novēlu to pašu.
Es domāju par to, ka mīlestība ir viena jocīga būšana, ar kuras palīdzību es spridzinu cilvēkus kā sāpīgas pumpas, vienu pēc otras, vienu pēc otras.
Ne viss nomirst beigās, tas klusi elpo vēl gadiem pēc tam. Pirmā doma bija risināt to, izrunāties. Tomēr tā nenotiks, jo nekas neatrisināsies no sarunām un asarām, un straujiem sirdspukstiem, jo ir cilvēki, kuru dēļ mana sirds nepukstēs līdzsvaroti nekad. Pat pēc izrunāšanās.
Ir tik cilvēcīgi gribēt būt mīlētam. Es gribu noraut robežas, nekritizēt sevi un atklāti pateikt, bez aizspriedumiem, tālākām sekām.
Vēl es domāju, ka varbūt vientulība nav nemaz tik bīstama, tas nemazina pasaules skaistumu un krāšņumu, tikai es ar to nemāku apieties.
Kā ar jaunzirgu. Liels, izskatās pēc zirga, bet kāpt virsū nedrīkst. Jo var nomest zemē un tad sāpēs. Un tāpēc es nekāpju, jo zinu, ka sāpēs. Bet kurš teica, ka es kritīšu?