par IR, DOTS un BŪT
Šovakar es domāju par to, kas IR un ir dots.
Konjunkcija ir patiesa, ja patiesi ir tās elementi. Tobiš, ja kaut vienā tavas sistēmas elementā pats sev esi samelojis, tā sabrūk. Un arī tad, kad paņem rokās savu ES, TAGAD un ŠODIEN, tā vienalga analīzes brīdī jau ir pagātne un automātiski iekļaujas kritikā, kura pēc definīcijas ir nerezultatīva. Jo tikai pagātne ir tas, kas mums ir. Un analīze ir tikai un vienīgi pagātne. Un tas ir tas, kas ir dots.
Raugi. Prāts, kas neatrodas telpā, strādā ātrāk, nekā gribētos. Ķermenis dzīvo telpā un laikā, tas IR un funkcionē. Bet šeit es nonāku pie termina “būt mirušam”. Mana psihoterapeite uzskata, ka būt mirušam nav nekas slikts- galu galā, tūkstošiem cilvēku tā dzīvo, viņi taču IR. Manā dzīvē notiek viss, ko es vēlos. Un tas man ir dots.
Bet es domāju par to, kā šo spēku koncentrēt un modelēt tā, lai tas attiektos uz nākotni. Stimuls – reakcija, nevis otrādi.
Griba pastāv tāpēc, ka cilvēka smadzeņu darbība atrodas aktivitātē. Griba ir vienīgais, kas IR, bet vai tas ir dots un kur ķēdē “stimuls - reakcija” tas atrodas, es pagaidām nezinu.
Es zinu to, kas IR un ir dots telpā – mani suņi. Mežparks. Salipuši makaroni aiz nagiem. Tekošs deguns. Cigaretes pēcgarša. Grego. Mani bijušie un viņu draudzenes. Plastilīns. Tējas krūze (“Miegam un mieram”). Bet to, kas IR psihē (dvēselē), ir grūti konstatēt, tāpēc, ka būt mirušam nozīmē pastāvēt telpā, bet ne tālāk. Ne vairāk.
Tātad. Secinājums. Es nedzeru jau 24 nedēļas un 3 dienas. Varbūt vajadzētu atsākt.