par pieaugušo spēlēm
Šodien es domāju par šampanieti. Vienmēr, kad eju ciemos, nesu kādu ciemkukuli. Nezinu kāda ir šīs tradīcijas vēsture, bet acīmredzami es neesmu tās vienīgais upuris, jo, kad ierodas pie manis ciemiņi, tad arī tie nes kukuli.
Es domāju, ka varbūt tas ir tāda padomijas atrauga, mēs daudzas lietas darām tāpat kā toreiz tikai tāpēc, ka mēs esam tā pieraduši. Mana mamma uz jubilejām joprojām griež rosolu un kukina līdz spēku izsīkumam tāpēc, ka ir jubildeja un tā ir jādara, jo mēs vienmēr tā darām.
Paaudzes mainās, bet dažas tradīcijas mēs tomēr ievērojam katrs savu iemeslu pēc – pieklājības, elegances, atmiņu vai krīzes dēļ.
Tomēr man liekas, ka, ierodoties uz vakariņām, uz kurām pats esi pieteicies, būtu tikai normāli namamātei atnest pudeli vīna. Šampanieša? Puķi? Par to, ka viņa (tobiš es) ir kurinājusi grilu un pirkusi sēni, ko pagatavot uz tā.
Rezumē – postpadomju jaunatne šādas tradīcijas nepazīst. Vai arī dzer šampanieti uz pieaugušo rēķina. Tas manī rosina domas par sabiedrības normām. Un vecuma cenzu. Arī.
Purkš.