par vienkāršību un patiesumu Part II
Paskaidrojums iepriekš izteiktajai sentencei par skaisto.

Vārdi, dzimumi, notikuma vieta un laiks ir izdomāti un sakritības nejaušas. Ja kas - lai nesanāk ieberziens kā Bargajam.

Piektdienas vakars, sēž trīs. Dzer vīnu. Ēd sieru. Runā par visu kaut ko. Mājās katram ir kāds, kurš gaida. Vīns. Siers. Runas. Vīns. Runas. Vīns. Siers.
Starp diviem no tiem ir simpātijas. Bet mājās visiem ir kāds, kurš gaida. Trešais, vīna saguris, aiziet mājās. Pie tā, kurš gaida. Jau miegā. Tāpēc, ka ir trīs naktī.
Divi, kuri palika, kam arī ir mājās kas gaida, runā par visu kaut ko. Vīns un siers. Tie divi nonāk līdz kopējai izteiksmei. Pirmais saka: Zini, tu man patīc. Es labprāt ar tevi mīlētos. Es zinu, ka tev ir vīrs un divi bērni. Un man sieva. Es zinu, ka mēs abi to pārdzīvosim rīt. Un es tāpat tagad nevarētu, jo esmu par daudz dzēris. Es tikai gribu lai tu to zini.
Tie divi iziet ārā pīpēt. Pīpē un apskaujas. Tā silti. Trešais, iedams uz tualeti, caur sava nama durvīm to ierauga un paliek skatīties. Kā mīlestība noris TAGAD.