par piedošanu
Piedot. Tas ir aktuālākais pēdējo dienu jautājums. Mana terapeite vienmēr uzsver, ka atbilžu meklējumos nav svarīgi saprast kas un kāpēc notika, bet gan ko ar to visu tagad iesākt. Tomēr zināt gribas tīri cilvēciski, nu tā, aiz ziņkāres. Joprojām esmu pārliecināta, ka runāšana, it īpaši jā tā notiek īsziņu un/vai meilu veidā ir postošākais no komunikāciju veidiem, sakarā ar teksta interpretācijas problēmām.
Termins „piedot” daudzās valodās (forgive, beigeben, starp citu, daudzās valodās- latīņu dimitto un krievu valodā šim vārdam pie tulkojuma uzrādās оставить un отпустить) ir cēlies no vārda „dot” – piedot nozīmē iedot sev vai piedošanas lūdzējam vairāk, nekā tas šobrīd ir pelnījis. Uzņemties daļu no vainas (no vārda at-vainot) uz sevi, tādējādi atvieglojot otru. Bet vienlaicīgi tas nozīmē arī paņemt daļu svešas atbildības uz sevi un ar to dzīvot tālāk. Tas nozīmē pieaugt, iegūt mieru un pastāvēt pašam ne tikai par sevi, bet arī par otru. Vai sevi dubultā.

Tāds gāze-bremze-gāze-bremze-slikta-dūša variants.

Es mācos piedot sev.