Sarkani lakotiem soļiem pārcilpoju dienasgrāmatas lappuses. Mana vārda tajās kā vienmēr nav.
Okei, draugi, būsim optimisti.
Es pārvarēšu savas nepieciešamības. Es apsolu.
Sākšu normāli ēst. Beigšu uztraukties par publikāciju. Draudzēšos ar kursabiedriem. Un naktīs gulēšu vēl ciešāk un durvis slēgšu vēl kārtīgāk. Lūk.