par emo
Šorīt, baudot nesteidzīgu kafiju vietējā picērijā, man bija tas gods būt dzirdīgās auss lomā sarunai, kas noritēja starp diviem homo machina.
Sieviete – gara auguma, slaida dāma ap gadiem 30 vai tūlīt pēc, gariem matiem, saņemtiem koķeti nevīžīgā zirgastē, dzer kafiju, nevērīgi knikšķina akrila nadziņus saules gaismā.
Vīrietis – kalsns, brunets, ar pieklājīgu 3 dienu bārdiņu, saraudātām (nogurušām vai alkohola vārdzinātām) acīm, vecums ap 30, drebošiem pirkstiem rullē salveti.

V: mīļā, man ir sajūta, ka notiks kaut kas slikts.
S: kas vēl var notikt?
V: es domāju, ka tu zini manu noslieci uz pašnāvību. Reiz es jau mēģināju to izdarīt. (I must be emo)
S: mīļais, nevajag, es tevi lūdzu.
V: mīļā, tas tā nevar turpināties. Es nespēju tam tikt pāri. (Mood - apathetic)
S: es nezinu, ko tev teikt. Esmu vainīga, es zinu.
V: es varētu nomierināties, ja tu solītu man vienu lietu. (Dear diary – you’re my best friend) apsoli, ka tu nekad, nekad vairs mani nekrāpsi un es būšu vienīgais vīrietis tavā dzīvē.
S: (pauze) es apsolu, ja tas tevi darīs laimīgu, tad es apsolu.

ČMO! Pilnīgs p.

Lūk, šajā sakarā es domāju par to, ka sievietei no dabas ir dota brīnumjauka spēja pielāgot un pielāgoties. Jebkurš puika reiz kļūst par vīrieti vai īstu zvēru, jebkura bargā kundze tā rokās kļūst par mazu meiteni. Bet visam ir savas robežas.
Es domāju par to, kāpēc dot idiotiskus solījumus ir vieglāk, nekā pārtraukt sen beigušās attiecības. Un kāpēc vienā brīdī spēle apstājas un puikas priekšā saļimst daiļā un spēcīgā dzimuma pārstāve, nevēloties cīnīties.
Un vēl es domāju par to, ka vienaldzība nogalina. Tāpat kā aiz inerces veidotas un uzturētas attiecības.