nu, bet vismaz saaukstejies nav?

nav nav, ēd arī labi, bet tā viņa depresija ir ļoti ļoti nomācoša.

varbut meginat pec laika mazgat atkal?

es neko nezinu par kakiem, tikai berniba bija gadijums, kad viens kakens no pazobeles sienaugsa bija ievelies ne parak sausaja valeja tualete karsta vasaras diena. es vinu izkekseju izmazgaju, dvieli susinaju, ar pienu baroju, pie mammas aiznesu. bet mamma no vina muka. un visi parejie radini ari. kakikitis pec paris dienam nomira. tads man bedigs stasts. varbut, ja butu lavusi kakenei pasai vilkt no sudiem ara, varbut, si nebutu atteikusies. vai nu biju mazgajusi auksta udeni. vai nu ziepju smarza.

mēģināsim noteikti, tikai dakteri jau saka, ka labāk nevajag, jo trauma jau tāpat liela. mani mierina, ka čomskim no ūdens īsti bail nav, ir pat lecis pie manis vannā, bet ziepes nepatīk. nu jāskatās.
abi tagad tādi pieauguši un nopietni, jo viens nelaimīgs, bet otrs ar visām tām savām dusmām arī vispār vairs nespēlējas, jo - pirmkārt, nav ar ko, otrkārt, ļoti jādusmojas :)

ja tu ar kaut kādu kaķu šampūnu izmazgātu abus?

hmm, bet smaka jau ir no sviesta un piķa. un dusmīgajam brālim ļoti nepatīk ūdens, es domāju, viņš mūs ienīdīs vēl vairāk pēc šitāda izgājiena.

vai tad ar kaķu šampūnu kaut daļēji sviestu nevarētu dabūt ārā?

beigu beigās izmazgāju. ir labāk, bet atklājās, ka viņš dažas cirptās vietas ir salaizījis līdz čūlām. otrs joprojām neatpazīst, tā ka mēs lēnītēm nodarbojamies ar visu ko, tikai ne ar to, lai būtu kaut cik labāk.
bet vismaz sāk izskatīties atkal pēc kaķa!

ārprāts kaut kāds, kas te noticis.

pret laizīšanu var uzlikt to plastmasas apkakli. nelaimību tas protams pastiprinās. varbūt alternatīva - es savulaik soņai, kad bija sev saplēsusi drausmīgu caurumu mugurā, šuvu uzvalciņus, ko ar saspraudēm cieši saspraudu, lai turās mugurā. caurumi kājām un galvai un apakšgalam - atturēs no čūlu laizīšanas, bet, kas svarīgi, varbūt to var no kādas pēc tevis/dzīvokļa smaržojošas kleitas pašūt, kas varbūt ļautu brālim viņu ātrāk pieņemt

var arī šūt, bet tad jāgriež caurumi čūlām lai neizsūt, labāk lai gaiss tiek klāt.

turklāt pēc šāda piedzīvojuma ir ļoti iespējams, ka viņi atkal saradīs, bet vairs nebūs tik tuvi. manējie sarada (vajadzēja gan ilgāku laiku) pēc tam, kad viens uz dienu bija 'pazudis' kāpņu telpā, bet tas vairs nav tas - ja iepriekš viņi bija nešķirami, tad tagad vairs nav tās sirsnības. lai gan viņi joprojām gandrīz visu dara kopā

kad pūķis aizgāja uz diennakti tusēt pa apkārtnes kāpņu telpām, viņiem pilnīgi nekas draudzībā nemainījās! vai sirsnības zudums ir ļoti traucējošs apstāklis? un vai nevar būt, ka tas kopā ar vecumu arī nāk?
šodien no rīta tās jēlās vietas izskatījās stipri labāk, un viņas ir tieši tieši uz ķepām, tātad - nekādi uzvalciņi nepalīdzēs. šovakar dabūšu abažūru, varbūt mēģināsim likt. nelaimību pastiprinās, protams.
man dikti bail par to nesarašanu kopā. vakar pēc čomska mazgāšanas, paņēmu viņu klēpī un dvieļos un segās tādu slapju turēju, nāk pūķis un ņaud, arī grib klēpī, nolieku roku uz leju, noglaudu galvu un kā viņš sajuta manā rokā čomska smaku, tā šnāca, rūca un aizlaidās. itkā grib nākt ciemos, redz, ka brālis, bet nē

nav traucējošs, būs jau labi, saradīs atkal. redze viņiem nav tik svarīga, viņi cits citu atpazīst pēc smaržas un ķermeņa valodas (īpaši astes). smarža kaut kāda pilnīgi cita (lai neteiku, ka riebīga, jo viņš tāpat to piķi vēl ilgi jutīs), viņš droši vien uzvedas kā tāds svešais, ķermeņa valoda sūta citus signālus. kāds tur brīnums, ja acīm negrib ticēt

man vispār ir jautājums tāds - kā vispār tas paspēja notikt?