ārprāts kaut kāds, kas te noticis.

pret laizīšanu var uzlikt to plastmasas apkakli. nelaimību tas protams pastiprinās. varbūt alternatīva - es savulaik soņai, kad bija sev saplēsusi drausmīgu caurumu mugurā, šuvu uzvalciņus, ko ar saspraudēm cieši saspraudu, lai turās mugurā. caurumi kājām un galvai un apakšgalam - atturēs no čūlu laizīšanas, bet, kas svarīgi, varbūt to var no kādas pēc tevis/dzīvokļa smaržojošas kleitas pašūt, kas varbūt ļautu brālim viņu ātrāk pieņemt

var arī šūt, bet tad jāgriež caurumi čūlām lai neizsūt, labāk lai gaiss tiek klāt.

turklāt pēc šāda piedzīvojuma ir ļoti iespējams, ka viņi atkal saradīs, bet vairs nebūs tik tuvi. manējie sarada (vajadzēja gan ilgāku laiku) pēc tam, kad viens uz dienu bija 'pazudis' kāpņu telpā, bet tas vairs nav tas - ja iepriekš viņi bija nešķirami, tad tagad vairs nav tās sirsnības. lai gan viņi joprojām gandrīz visu dara kopā

kad pūķis aizgāja uz diennakti tusēt pa apkārtnes kāpņu telpām, viņiem pilnīgi nekas draudzībā nemainījās! vai sirsnības zudums ir ļoti traucējošs apstāklis? un vai nevar būt, ka tas kopā ar vecumu arī nāk?
šodien no rīta tās jēlās vietas izskatījās stipri labāk, un viņas ir tieši tieši uz ķepām, tātad - nekādi uzvalciņi nepalīdzēs. šovakar dabūšu abažūru, varbūt mēģināsim likt. nelaimību pastiprinās, protams.
man dikti bail par to nesarašanu kopā. vakar pēc čomska mazgāšanas, paņēmu viņu klēpī un dvieļos un segās tādu slapju turēju, nāk pūķis un ņaud, arī grib klēpī, nolieku roku uz leju, noglaudu galvu un kā viņš sajuta manā rokā čomska smaku, tā šnāca, rūca un aizlaidās. itkā grib nākt ciemos, redz, ka brālis, bet nē

nav traucējošs, būs jau labi, saradīs atkal. redze viņiem nav tik svarīga, viņi cits citu atpazīst pēc smaržas un ķermeņa valodas (īpaši astes). smarža kaut kāda pilnīgi cita (lai neteiku, ka riebīga, jo viņš tāpat to piķi vēl ilgi jutīs), viņš droši vien uzvedas kā tāds svešais, ķermeņa valoda sūta citus signālus. kāds tur brīnums, ja acīm negrib ticēt

man vispār ir jautājums tāds - kā vispār tas paspēja notikt?