ou jesss. viņā ir kaut kas baigi spēcīgs tomēr. līdzīgi kā 'prozac nation' - iedomājos, ka, ja būtu lasījusi tīnes gados, vispār rautu jumtu nost. bet tagad bija tā, ka nenormāli spēcīga, laba grāmata, bet tās dusmas pret galvenās varones nespēju funkcionēt un egoismu (lai arī pie vainas tikai depresija, protams) ir tik lielas, ka empātijas vietā rodas dusmas. un vēl jo vairāk - ne tikai pret viņu, bet sevi.
nu kaut kā tā. bet tik superīgi vērot, ko un kā katrs paņem no lietām.
man nevis dusmas, bet tāda šausmīga vēlme ātrāk lasīt uz priekšu, lai sagaidītu brīdi, kad pašnāvība izdodas, lai beidzot būtu miers! vienīgi, kas likās tā jocīgi - bija pāreja no NYC uz depresiju. likās ļoti ar nazi nogriezts.
un vēl es uz viņu nedusmojos, jo viņā ir tāds miers, tād miers, par kādu var tikai apskaust. nu pagaidām